sestdiena, 2017. gada 25. marts

Līderis, klauns vai izstumtais?


Parunāsim par sociometriju klasē! Lūk, dažos (pilnīgi izdomātos) piemēros kondensētas klases attiecību situācijas, ar kurām pie skolas psihologa vēršas skolēni, skolotāji un vecāki.
  • Manu bērnu klasē izstumj. Viņš katru rītu raud un negrib iet uz skolu. Kā jūs domājat, vai ir vērts mainīt skolu?
  • Aldis nemitīgi traucē stundu. Esmu viņu pārsēdinājusi tālāk no meitenēm, bet viņš visu laiku izdomā kaut kādas muļķības, klikšķina pildspalvu, krekšķina, sūta zīmītes. Vai varat parunāt ar viņu?
  • Vai Elīna vakar bija skolā? Vai kāds zina, vai Elīna vakar bija? Kad jūs pēdējoreiz redzējāt Elīnu?
  • Ja man būtu labāks telefons, es varētu draudzēties ar Maiju un Daci, bet viņas ar mani nedraudzēsies, kamēr es nebūšu pietiekami stilīga.
  • Es nezinu, vai esmu populārs. Man ir draugi, un neviens mani tā īpaši neienīst, bet es neteiktu, ka esmu populārs.
Attiecības klasē ir nozīmīgs skolas psihologa darba lauciņš. Bērni skolā pavada krietnu daļu ikdienas, un nereti tieši emocionālais klimats klasē un viņu pašu sociometriskā loma klasē nosaka, vai bērnam skolā patiks vai viņš ik mirkli tur jutīsies nelaimīgs.

Attīstības psihologi ir daudz pētījuši skolēnu savstarpējās attiecības grupā. Ir dažādas sociometriskas metodes, ar kurām skolu psihologi, sociālie pedagogi vai klases audzinātāji cenšas noskaidrot, kuri bērni klasē jūtas izstumti, kuri mēdz darīt pāri citiem un kuriem nepieciešams vairāk uzmanības. Visbiežāk izmantoto sociometriskās izpētes sistēmu 1988. gadā izstrādājuši Džons Koijs un Kenets Dodžs (Coie & Dodge), kuri pētījuši sociālās lomas klasē un to saistību ar skolēnu uzvedību. Sistēmas pamatā ir divi kritēriji - sociālā ietekme (tas, cik ļoti kāds izceļas vai paliek nepamanīts) un sociālās simpātijas (tas, cik ļoti kāds citiem patīk vai nepatīk). Apkopojot datus par kolektīvu, piemēram, klasi, var noteikt, cik ļoti katrs kolektīva loceklis citiem patīk un cik jūtama ir viņa klātbūtne kolektīvā.

Es īsi ieskicēšu katru no lomām, un es gribētu, lai jūs mazliet padomātu par savu kādreizējo (vai varbūt esošo) statusu klasē.

Saskaņā ar iepriekšminēto sociometriskā statusa modeli, klasē (vai faktiski jebkurā kolektīvā) ir piecas lomas.

1. Populārie bērni (popular). Popularitātei ir divi aspekti - simpātiskums un vara. Tas nozīmē, ka populārs var būt gan ļoti patīkams, draudzīgs, atsaucīgs bērns, gan arī augstprātīgs, valdonīgs, ietekmīgs bērns. Sociometrijā popularitāti nosaka tas, cik daudzi klasesbiedri ir norādījuši, ka viņiem šis konkrētais bērns patīk vai ka viņi gribētu ar viņu draudzēties. Populārie bērni saņem maz negatīvu balsojumu sociometrijas aptaujās, taču popularitātes raksturs mainās, bērniem augot. Sākumskolas klasēs populāri ir gudrie, apdāvinātie bērni, kuri patīk skolotājiem. Vecākās klasēs pieaugušo atzinība popularitāti drīzāk grauj, un svarīgāks kļūst vienaudžu viedoklis, tomēr populārie parasti izceļas ar labām pielāgošanās spējām un prot noturēt statusu, neizrādot vai notušējot dotības mācībās.
2. Atstumtie bērni (rejected). Lielākā daļa klases norāda, ka viņiem šis bērns nepatīk. Retumis ir pa kādam, kurš norāda, ka draudzējas vai gribētu draudzēties ar šādu bērnu, bet lielākoties viņiem nemaz nav draugu. Viņus mēdz izsmiet, viņi kļūst par mobinga upuriem. Viņu loma klasē ir visbēdīgākā, un lielākoties viņi neredz izeju. Viņi zina, ka sūdzēšanās pieaugušajiem situāciju parasti neuzlabo, tāpēc mācās norobežoties un ignorēt pāridarītājus. Statistiski vissliktākās izredzes ir, ja izstumtie bērni pēc dabas ir agresīvi vai ar vāju emociju kontroli, klasei viņi kļūst izdevīgi kā grēkāži vai kā uzjautrinoši, interesanti izsmiekla objekti, kuru vētrainās reakcijas ne tikai izklaidē, bet arī novērš skolotāju uzmanību no mācīšanas.
3. Neievērotie bērni (neglected). Sociometriskajās aptaujās šie bērni izceļas ar to, ka parādās maz. Ir maz gan pozitīvu, gan negatīvu balsojumu. Ja šāds bērns saslimst, citi nereti vispār nepamana, ka viņa nav skolā. Viņi varbūt pat sekmīgi iekļaujas, taču visu laiku darbojas it kā paralēli pārējiem. Citi viņus vāji pazīst un īpaši neliekas ne zinis, lai gan apzināti neignorē.
4. Uzkrītošie/skandalozie bērni (controversial). Šie bērni saņem daudz gan pozitīvu, gan negatīvu balsojumu. Par tādiem mēdz teikt, ka vienaldzīgo nav. Viņi ir tā saucamie "klases klauni". Viņi izklaidē klasi, izdomā vairāk vai mazāk nekaitīgas blēņas, nereti iekuļas vieglās nepatikšanās, bet lielākoties viņi nav tie, kuri nonāk policijas redzeslokā vai ļoti nopietni pārkāpj noteikumus. Viņu mērķis ir piesaistīt uzmanību. Ja klase nostājas viņu pusē - vēl jo labāk! Droši vien katrs skolotājs uzreiz spēs identificēt šos bērnus savā mācāmajā klasē. Tiklīdz raksti uz tāfeles un uzgriez klasei muguru, kāds sāk klusu svilpot, knikšķināt pildspalvu, klepot vai sist ar kāju pie zemes, pēc brīža jau piebiedrojas citi, bet pietiek tev pagriezties pret klasi, kad pēkšņi visi noklust un sāk pie sevis ķiķināt. Vienmēr ir kāds, kurš sāk šīs ākstības, un visai bieži tas ir viens un tas pats bērns. Klasē tipiski šāds ir tikai viens - tāpat kā karaļa āksts. Nevar izcelties ar trakulīgu, pārgalvīgu uzvedību, ja tā uzvedas visi apkārtējie.
5. Vidusmēra bērni (average).  Ja jūs, lasot šos aprakstus, neredzat sevi nevienā no lomām, tad droši vien bijāt vidusmērs. Lai gan nereti saviesīgās sarunās var rasties iespaids, ka telpā sapulcējušies tikai un vienīgi klašu līderi, statistika liecina, ka apmēram puse no visiem bērniem ietilpst tieši šajā kategorijā. Sociometrijas aptaujās par viņiem ir vidēji daudz pozitīvu un negatīvu balsojumu, uzkrītoša uzvedība tādiem drīzāk ir atsevišķi uzplaiksnījumi, nevis tipiska parādība. Lielākā daļa klases viņus ne ienīst, ne dievina. Viņiem ir daži draugi, kuri pamana, ja viņu nav skolā. 



Saskaņā ar Koija un Dodža 1983. gada pētījumu, kurš vēlāk atkārtots un dažādos citos aspektos vairākkārt pārbaudīts, tipiskais sadalījums parastās skolās ir apmēram šāds:
Populārie - 15-20%
Atstumtie - 15-20%
Neievērotie - 15-20%
Uzkrītošie - 5%
Vidusmērs - 35-50%.

Ko tas nozīmē mums kā vecākiem, skolu darbiniekiem, skolniekiem vai vienkārši sabiedrības locekļiem?

Tas pats Koijs sadarbībā ar Dženisu Kuperšmitu (Coie & Kupersmidt) 1983. gadā veikuši pētījumu, kuram vēlāk sekojuši vairāki citi, ar mērķi noskaidrot, cik cieši iesakņojušās ir mūsu sociometriskās lomas un vai tās mainās, ja mēs nomainām vidi. Pētnieki strādāja ar nelielām izlasēm, kurās iekļāva tipiskākos katras grupas pārstāvjus no dažādām klasēm vai bērnudārzu grupiņām. Vienaudži no piecām dažādām mācību iestādēm tika apvienoti grupās, kur bija viens populārais, viens izstumtais, viens neievērotais, viens skandalozais un viens vidusmēra bērns, kuri cits par citu neko nezināja. Reizi nedēļā viņi tikās laboratorijas apstākļos un stundu kopā spēlējās. Pirmajās divās nedēļās nekas nenotika, bet pēc trešās tikšanās reizes pētnieki konstatēja, ka katrā jaunizveidotajā grupā katrs no bērniem ir ieņēmis savu "ierasto" lomu, ar kuru ieradies pie svešajiem bērniem. 

Šis un līdzīgi pētījumi vedina domāt, ka sociometriskais statuss nav grupas uzspiests. Tas ir kaut kas, ko mēs paši ienesam grupā un kas gadu gaitā mainās visai mazā amplitūdā. Longitudināli pētījumi apliecina, ka arī sešus gadus pēc sākotnējās datu ievākšanas lielākā daļa bērnu joprojām pieder pie tās pašas kategorijas, savukārt pāriešana uz citu kategoriju nenotiek haotiski vai neprognozējami - kā daudzās Holivudas filmās, kur neglītais, izstumtais pīlēns pēkšņi kļūst populārs un sāk saieties ar futbola komandas kapteini, kamēr populārās daiļavas skaudībā griež zobus. Dzīvē tā nenotiek tikpat kā nekad, jo ir konkrēti psiholoģiski iemesli, kāpēc kāds bērns ir populārs, izstumts vai neievērots (par tiem - citā ierakstā). Lielākoties tas ir saistīts ar tā saucamo sociālo kompetenci un prasmi nolasīt grupas noskaņojumu, un, ja šī prasme ir vāji attīstīta, tad pat skaistākā izlaiduma kleita vai dārgākais telefons bērnu nepadarīs populāru. Tieši šī iemesla dēļ skolas mainīšana klasē valdošās attieksmes dēļ var nenest cerētos rezultātus. Gadījumos, kad bērna statuss klasē mainās, viņš lielākoties no "ekstrēmajām grupām" pāriet uz "vidusmēru". Ir gadījumi, kad populārie (sevišķi pārejas vecumā) kļūst par skandalozajiem/uzkrītošajiem vai otrādi, taču atstumtie nekļūst populāri - labākajā gadījumā viņi iekļaujas vidusmērā. Šai ziņā labākās izredzes ir neievērotajiem, kuri augšanas procesā vai apstākļu maiņas ietekmē var pāriet uz populāro, vidusmēra vai izstumto grupu (bet ne uz skandalozo grupu. Tomēr, ja jūsu bērns ir atstumts vai izaicinošs, visdrīzāk, stāvoklis neuzlabosies arī citā skolā.

Ko tas nozīmē mums kā pieaugušajiem, kuri sen jau skolu beiguši un domā, ka izstumtā vai neievērotā dienas sen palikušas aiz muguras? 
Izrādās, popularitāte mūs ietekmē joprojām. Tas, kā mums ir klājies skolā, var ietekmēt pat to, cik populāri ir mūsu bērni. Bet par to citreiz.

Šis ieraksts ir tapis vecāku atbalsta grupas diskusiju iespaidā, daļēji balstoties uz www.coursera.org kursa "Psychology of Popularity". 

sestdiena, 2017. gada 18. februāris

Tuvojas

Es tik tā garāmejot atzīmēšu, ka šodien, 2017. gada 18. februārī, pie mājas ēnas pusē ir, lūk, šādi.

Un uz ceļa, kas vēl pirms trim dienām bija apledojis un gar kuru joprojām mētājas lieli, neizšķīduši sāls kristāli, redzēju gausi lienam, lūk, šo.


sestdiena, 2017. gada 7. janvāris

Kas notiek vecāku atbalsta grupās? 10 ieguvumi.

Nu jau pagājis gandrīz mēnesis, kopš krietns pulciņš psihologu un sociālo darbinieku (un arī es) "Dardedzē" beidza kārtējo apmācību kursu "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" jeb CAP grupu vadīšanā. Tas ir paša nodibinājuma "Centrs Dardedze" izstrādāts nodarbību cikls pusaudžu vecākiem. Daudzi zina par "Bērnu emocionālās audzināšanas" jeb BEA grupām, daudzām mammām un arī tētiem jau ir laba pieredze ar šāda veida apmācību un atbalsta grupām, un es gribētu ar šo ierakstu jūs iedrošināt apmeklēt grupas, jo tā ir interesanta un parasti arī ļoti vērtīga pieredze gan no audzināšanas, gan arī savas personības izaugsmes viedokļa.
Man ir gan vajadzīgā izglītība, gan tiesības, gan arī pieredze CAP un BEA grupu vadīšanā, un man jau krietnu laiku gribas par to pastāstīt. Šobrīd, kad ārā ir ļoti auksti, vakari ir gari un pēkšņi ir mazdrusciņ vairāk laika nekā ierasts, dalīšos iespaidos.

(Ilustratīvs attēls no ASV Sirds veselības vietnes - apmēram tā izskatās grupas aplis.)

Pirmkārt, ja jums ir bērns jebkādā vecumā, var pieņemt, ka jums ir mazāk laika, ko veltīt sev. Var šķist - ja dzīve jau tāpat aizrit vāveres ritenī, kāpēc labāk neizvēlēties kulinārijas kursu vai vingrošanu, nevis vecāku atbalsta grupu?
Gribu teikt - ja vien ir iespēja, noteikti ejiet arī uz vingrošanu un kursiem! Taču, ja pamanāt, ka jums pieņemamā laikā un vietā kāds speciālists vada grupu nodarbības vecākiem, mēģiniet izbrīvēt laiku, lai tās apmeklētu! Dažkārt tiek veidotas bezmaksas grupas - sevišķi, ja paši grupas vadītāji ir apmācību procesā. Viņiem ir obligāta prasība novadīt grupu ar pietiekamu dalībnieku skaitu no pirmās līdz desmitajai nodarbībai, tāpēc viņi ne vien ļoti priecāsies par dalībnieku atsaucību, bet arī var neprasīt samaksu. No otras puses, arī maksas grupām ir priekšrocības. Vadītāji droši vien būs ar lielāku pieredzi, viņi varēs parūpēties par uzkodām tējas un kafijas pauzēm, un jums nebūs jājūt sirdsapziņas pārmetumi par visiem izdales materiāliem, kuru kopēšanu vadītāji, iespējams, apmaksā no savas kabatas. Nereti viņiem ir jāmaksā arī par telpām, kurās notiek nodarbības. Lai nu kā, naudai nevajadzētu būt šķērslim apmeklēt atbalsta grupas! Daudzās pašvaldībās (piemēram, Rīgā) tas ir sociālā dienesta sniegts pakalpojums, un motivēti klienti var atrast risinājumus, kā apmeklēt nodarbības, neiedragājot ģimenes budžetu.

Kā notiek darbs grupā?
Katrā grupā var būt savi noteikumi, bet obligāts būs konfidencialitātes princips - it viss, ko jūs grupā stāstīsiet un arī dzirdēsiet, paliks tikai starp grupas dalībniekiem - to ir aizliegts izpaust ārpus grupas. Visiem grupas dalībniekiem būs tiesības izteikties, taču jums to nespiedīs darīt, ja nevēlēsieties. Parasti nodarbības sākumā un beigās ir tās reizes, kad ikvienam lūdz kaut ko pateikt - sākumā varbūt par iepriekšējās reizes mājasdarbu (jā, parasti ir arī mājasdarbi, kas ļauj par grupā piedzīvoto un uzzināto padomāt arī nedēļas gaitā), bet beigās ir t.s. "atgriezeniskā saite", kad īsumā varat pastāstīt, ar kādām sajūtām iesiet prom, kas jums patika vai nepatika, kas lika padomāt, ko ieguvāt vai kā varbūt pietrūka konkrētajā nodarbībā. Vecāku apmācību un atbalsta grupas NAV terapeitiskās grupas, un dalībnieki parasti paši labi jūt, cik tālu ir gatavi atklāties citiem. Jo ciešāk saliedējas grupa, jo augstāks kļūst atklātības līmenis, bet no jums neviens neprasīs tādu informāciju, kādu nevēlēsieties sniegt.
Tipiski grupā ir 6-10 dalībnieki, skaits var būt mazliet lielāks vai mazāks, bet nevajadzētu būt vairāk par 12, sevišķi, ja ir viens vadītājs, lai visi varētu izteikties un vadītājs varētu paturēt atmiņā, kurš jau ir izteicies un kurš vienmēr klusē.
BEA un CAP grupās ir jācenšas apmeklēt visas nodarbības. Tas ir tās pašas grupas saliedētības labā - ja jūs bieži kavēsiet, grupai kļūsiet sveši, un reizēs, kad tomēr ieradīsieties, jutīsieties mazāk iederīgi. Jauni dalībnieki grupām var piebiedroties līdz 3. nodarbībai (ieskaitot). Pēc tam grupa turpina darbu tādā sastāvā, kāds ir sapulcināts. Vecāku grupas var apmeklēt kā mammas, tā tēti (arī abi kopā!), taču vecmāmiņām, auklēm vai pedagogiem jākomplektē atsevišķas grupas - ja vien vecmāmiņa nav tā persona, kas ir bērna vai pusaudža juridiskā aizbildne un ikdienā kaut kādu iemeslu dēļ pilda visas vecāka funkcijas.
BEA grupas ir domātas vecākiem, kuru bērniņi ir 1-7 gadus veci, proti, pirmsskolas vecumā, savukārt CAP mērķauditorija ir 12-16 gadu vecu pusaudžu vecāki (lai gan iespējami izņēmumi - ja bērni ir jaunāki vai vecāki, taču atbilst pusaudža vecumposma raksturojumam).
Gan BEA, gan CAP programmā ir desmit nodarbības, no kurām katra ilgst vidēji 2-3 stundas (tas var būt atkarīgs no grupas lieluma, specifikas, telpu pieejamības, vadītājiem u.c.)

Kādi tad ir ieguvumi no atbalsta grupu apmeklēšanas?
1. Jauna pieredze. Daudziem vecākiem, ar ko esmu strādājusi, tā ir bijusi pati pirmā šāda veida pieredze. Viņiem ir asociācijas ar filmās redzētām atbalsta grupām (visbiežāk ar anonīmo alkoholiķu grupām). Viņi var justies bikli, un sēdēšana aplī ar svešiem cilvēkiem tiešām var likties biedējoša. Gribu jūs iedrošināt. Grupas vadītāji ir īpaši apmācīti. Viņi jums neuzplīsies un jūs netincinās, ja negribēsiet izteikties. Turklāt lielais vairums grupas dalībnieku sākumā jutīsies līdzīgi. No savas pieredzes varu sacīt, ka dalībnieki, kuriem ir grūti sākumā apsēsties aplī, jau pēc pirmajām divdesmit minūtēm sajūtas drošāki. Vadītāji parasti jau pašā sākumā dalībniekiem izdala mapītes, kurās likt izdales materiālus, un tas ir sava veida vairogs, ko turēt klēpī un justies drošāk.
2. Zināšanas. Ar "Bērnu emocionālās audzināšanas" un "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" saturu varat iepazīties, uzklikšķinot uz saitēm. Es pati gan kā mamma, gan kā skolas psiholoģe, gan kā grupu vadītāja augstu vērtēju apmācību programmas saturu. Tas man ir bieži noderējis. Mazo bērnu programmā ir vairāk konkrētu stratēģiju un tehniku, kā darboties ar pirmsskolas vecuma bērniem, bet skaidrs, ka pusaudžu vecāku grupās uzsvars ir nevis uz to, kā pusaudzi izklaidēt vai mācīt, bet drīzāk uz to, kā uzturēt pēc iespējas labākas attiecības, kā saprast savu pusaudzi un kāpēc viņš izturas tā vai citādi.
3. Praktiskas iemaņas. Jūs apgūsiet konkrētas metodes, kas jums palīdzēs saskarsmē ar saviem bērniem. Jūs tās izmēģināsiet grupā, pārrunāsiet ar citiem grupas biedriem, dzirdēsiet daudz noderīgu padomu arī no viņiem.
4. Iespēja padomāt par sevi. Ne tikai kā par mammu vai tēti, bet arī kā par savu vecāku bērnu un vienkārši kā par personību. Grupās, ko esmu vadījusi, vecāki neiztrūkstoši pie ieguvumiem min iespēju veltīt laiku sev, jo tas tiešām ir laiks, kad viņi ir varējuši paraudzīties uz savu dzīvi no malas un uz brīdi izkāpt no ikdienas. Ļoti bieži dalībnieki stāsta, ka tad, kad mainījusies viņu pašu attieksme un sakārtojušās pašu domas, uzlabojušās arī attiecības - ne tikai ar bērniem, bet arī otro pusīti, vecākiem un citiem apkārtējiem. Bieži vien tas, kā mēs izturamies un kā pret mums izturas grupā, atver acis uz to, kā notiek mūsu ikdienas dzīvē, un grupā to var vieglāk pamanīt. Ja mēs vienmēr nokavējam sākumu, tad kāpēc? Ja vienmēr atsakāmies no visa, ko mums piedāvā kafijas pauzes laikā - kāpēc? Ja izvairāmies aizstāvēt savu viedokli - kāpēc?
5. Atbalsts. Ir milzīgs atvieglojums uzzināt, ka arī citiem ir grūti. Studenti sesijas laikā cits citam jautā: "Vai tu jau nodevi darbu?" un jūtas atviegloti, atrodot kādu, kurš arī ir aizčammājies. Tievētājiem ir vieglāk turēties, zinot, ka vēl kāds cits pa svētkiem ar pārakmeņojušos seju atstumj piparkūku un rasola bļodas. Kāds, kurš ir izdevis nesamērīgu summu par mašīnas remontu, jutīs acumirklīgu emocionālu tuvību ar sarunu biedru, kam nupat gadījies ļoti līdzīgi. Tāpat arī grūtības ar bērnu audzināšanu vai pusaudžu izlēcieniem, kas mums likušies ārkārtēji, neticami un unikāli, šķiet daudz paciešamāki, uzzinot, ka citiem klājas līdzīgi.
6. Jauni paziņas. Kļūstot vecākiem, dažkārt šķiet, ka ir grūtāk iegūt jaunus draugus nekā agrāk. Nav vairs tik daudz laika, ko veltīt, lai izkoptu jaunu draudzību, turklāt - kur tad lai iepazīstas? Dažādi kursi un interešu klubiņi ir ļoti piemēroti paziņu loka paplašināšanai. Bieži vien grupu dalībnieki sev simpātiskos grupas biedrus uzmeklē sociālajos tīklos, dažkārt pat turpina satikties arī pēc grupas pastāvēšanas beigām. Nav datu par to, cik noturīgas ir šādas pazīšanās, bet tik un tā patīkami! Sevišķi jaunajiem vecākiem, kas var justies pavisam izolēti no ārpasaules, visu laiku ziedojot mazulim.
7. Iespēja paplašināt komforta zonu. Visās BEA un CAP nodarbībās līdztekus teorētiskajai daļai ir arī praktiski uzdevumi, kas biklākam, noslēgtākam cilvēkam var likties biedējoši, bet atcerieties, ka esat drošās rokās. Grupas vadītāju uzdevums ir jūs stiprināt, balstīt un iedrošināt. Ja jūs nevēlēsieties atklāt personīgu pieredzi, neviens no jums to ar stangām ārā nevilks, taču, ja sadūšosieties, varbūt sajutīsiet īpašu gandarījumu. Kāds, kuram patīk gari un plaši runāt, pārtraucot citus un aizpildot visu laiku, var atklāt, ka dažkārt arī paklusēšana un sava viedokļa paturēšana pie sevis sniedz lepnumu par savu savaldību. Var gadīties, ka uzdevums, kurš sākumā šķiet elementārs, izrādās ārkārtīgi grūts (tipiski - BEA nodarbībā par rotaļāšanos, kur ir jāmācās spēlēties bērna vadībā). Pēc tam ir īpašs prieks, kad esi ne vien apguvis jaunu iemaņu, bet arī pārkāpis sev un sapratis kaut ko būtisku.
8. Apliecība. Ja jūs vairs neesat mācību vai studiju procesā un arī darbavietā reti ir iespēja redzēt savu vārdu grezniem burtiem uz krāšņa papīra. Apliecība par apmācību beigšanu var kalpot par pamudinājumu pamēģināt vēl kaut ko!
9. Izdales materiāli. Gan BEA, gan CAP jūs saņemsiet rūpīgi sastādītus, zinātniskos pētījumos pamatotus materiālus, kas palīdzēs ne tikai nodarbībās, bet var noderēt arī, lai vēlāk iemestu aci.
10. Emocijas. Visbeidzot, es noteikti gribu minēt emocijas, kas neizbēgami radīsies, strādājot ar sevi. Dažkārt ir nodarbības, pēc kurām ir milzīga pacilātība, šķiet, var iet un kalnus gāzt. Gadās arī, ka ir smagi, jo kļūst skaidrs, ka nāksies pieņemt grūtus lēmumus vai nopietni ķerties pie problēmu risināšanas. Var gadīties arī apraudāties grupā vai pēc tās, bet bieži var arī izsmieties.

Man kā vadītājai vecāku atbalsta grupu vadīšana saistās gan ar lielu atbildību, gan arī milzīgu gandarījumu. Man ir bijušas brīnišķīgas grupas. Katrs dalībnieks man joprojām ir spilgtā atmiņā. Ir ļoti patīkami atcerēties kopā pavadīto laiku. Esmu iepazinusi fantastiskus cilvēkus, kuru drosme, atklātība un aizrautība mani iedvesmo. No sirds ceru, ka visiem klājas labi un ka kaut kas no grupā dzirdētā un apgūtā joprojām noder.
Pēdējā grupa, ko vadīju, bija nelielā ciematā, kur daļa dalībnieču jau bija pazīstamas savā starpā, un tomēr tas viņas neatturēja dalīties pieredzē un būt atklātām - lai gan daži sacīja, ka tas būs nopietns šķērslis grupas komplektēšanai.
Esmu ļoti pateicīga arī skolai, kurā strādāju, un jo īpaši skolas direktorei, kas bija ārkārtīgi pretimnākoša un atvēlēja gan telpas, gan traukus, gan citus palīgmateriālus CAP grupai. Esmu pateicīga nodibinājumam "Centrs Dardedze", kas ļoti palīdzēja gan apmācību procesā, gan vadot grupas. Īpašs paldies kolēģei, ar kuru vadīju savu pirmo grupu - tā bija neatsverama pieredze.

Man šķiet, atbalsta nekad nav par daudz. Latvijā atbalsta grupu apmeklēšana vēl nav kaut kas pašsaprotams. Tiem, kas mācās par grupu vadītājiem, nereti nav nemaz tik viegli nokomplektēt grupu ar vajadzīgo dalībnieku skaitu. Es jūs mudinu nebaidīties, nekautrēties un varbūt šajā gadā gūt jaunu pieredzi kādā apmācību, atbalsta vai terapeitiskajā grupā. Priecāšos arī par jūsu komentāriem ar savu pieredzi - kā jums ir gājis grupās vai kas jūs atturētu no darbošanās grupā.

otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Dienas prieki

Šodienas "trīs labas lietas":
1. Iesnas atkāpjas (lēni, bet tomēr);
2. ir apņēmība šodien (droši vien drīzāk šonakt, jo ir jau pēcpusdiena) pabeigt maģistra darba teorētisko daļu;
3. gāju uz skolu pa garāko ceļu un baudīju sniegu.



Atnācu mājās, ieraudzīju, ka viss pagalms, ko vīrs pirms dažām stundām bija tik rūpīgi notīrījis, lai varu iet ar puszābaciņiem, atkal ir pilnīgi aizsnidzis - vismaz 15 cm biezumā.
Valters pielaikoja vecos slēpju zābakus un aizgāja paslēpot, bet Ralfs ir sapūties un aizgājis gulēt. Nu nekas - šobrīd man ka tik miers, lai varu rakstīt savu rakstāmo.

pirmdiena, 2017. gada 2. janvāris

Puņķutapu prieki

Imunitāte ziņo, ka īsti labi nav bijis pēdējā laikā. Iesnas liek ilgoties pēc kaut kādas uzpariktes ar pamperu zem deguna vai tualetes papīra rulli virs galvas. Acis asaro tik briesmīgi, it kā nojaustu, ka visa šī nedēļa aizritēs pie maģistra darba (lūdzu, turiet īkšķus, man 13. janvārī jāaizstāv teorētiskā daļa!).

Paradoksālā kārtā paciešamāk kļūst tikai ārā. Tad nu ar vīru izgājām izmest nelielu loku ar suni. Pulkstenis rādīja pāri trijiem, un es vēl pacentos iemūžināt šīgada pirmo sniegu - lai gan laika prognozes ļauj izvirzīt pieņēmumu, ka šis sniegs varētu būt arī uz palikšanu.

Vietējos kapos mēs pabijām pirmoreiz, turklāt jau krietnā mijkrēslī. Kāds bija atstājis divas degošas kapu svecītes sarkanos trauciņos ar vāciņiem, un es varbūt būtu pafantazējusi, kas bijis šis cilvēks un kāpēc kūlies tik sniegotā pirmdienā uz kapiem, bet divatā jau nekāda klusā fantazēšana savā nodabā nesanāk.
Toties pa ceļam uz kapiem ieraudzījām siltumnīcu ar veselām trim pastkastēm un savu elektrības skapi. Varētu pafantazēt, ka tajā ir slepena eja uz kādu konspiratīvu alu, kas ved uz narkotiku laboratoriju, Hitlera Vilku midzeni vai pazemes rūķu alu (te, protams, iztēlē skan Grīga "Kalnu karaļa zāles" skaņas), un šī nudien ir īstā tēma, ko apcerēt divatā, brienot pa gurkstošu sniegu uz kapiem.



Atpakaļceļā sejā sitās sniegs, brilles aizsniga no ārpuses un aizsvīda no iekšpuses, un iestājās viens no tiem retajiem mūža mirkļiem, kad brilles tikpat labi varētu arī ņemt nost no puņķu avota un likt kabatā, un mazdrusciņ sāka gribēties būt mājās un dzert kaut ko siltu, nevis cīnīties ar slapjdraņķi vējā, bet jau pēc piecām minūtēm mēs bijām aizvējā, debesis bija pilnīgi satumsušas, un pārņēma idillisks prieks (kas faktiski jau arī bija gājiena mērķis, tāpēc šai vietā varētu likt punktu, bet manī mostas milzīgs vilinājums izstiept šo jau tā nesmalkjūtīgi garo rindkopu līdz īstenām Kristīnes Sabaļauskaites garo teikumu meistarības virsotnēm, bet nē, to es nedarīšu, un likšu šim teikumam punktu - ja vien tā nebūs izsaukuma zīme, jautājuma zīme vai kāda zīmīga daudzpunkte, jau pēc dažiem vārdiem, kam, protams, ir jāseko arī iekavām, jo pirms dažiem simtiem zīmju (ieskaitot atstarpes) es ieliku sākuma iekavas, un es nevaru atstāt šo tīksmīgi garo teikumu bez otrām iekavām).


Un, protams, Ričs. Fotogrāfijā, kur ar krāsām it nekas nav darīts - tādas tās bija dabā. (Ticiet man, kadrs ir izplūdis, jo brilles aizsvīdušas.)

Rīt jau būs labāk, iesnas pamazām pāries. Ir klāt ziema. Rīt varētu atmantot eglīti, sadalīt un uzklāt uz rozēm... Nu, redzēsim, kā būs.

svētdiena, 2017. gada 1. janvāris

Prieka pēc

I
Daudziem ir pazīstama sajūta, kad esi tik daudzās lomās, ka vairs īsti nezini, kāds un kas tu esi, kad nespēlē lomu citu cilvēku lugās un esi tu pats. Sievietes, kļūstot par mātēm, nereti uz vairākiem gadiem pakārto savu dzīvi lomai sava bērniņa lugā, un tā tam ir jābūt, mēs visi to saprotam. Tieši tāpat mēs kā darba devēji gribam, lai mūsu darbinieki, pildot darba pienākumus, aktīvi nododas profesionālās dzīves lomai. Mēs kā darba ņēmēji varam justies vainīgi, ja nespējam akūtu problēmu brīdī pilnībā nodoties darbinieka vai ģimenes locekļa lomai. Pašnodarbinātajiem bieži vien ir īpaši grūti sadalīt lomas, sevišķi tiem, kas strādā mājās. Var paiet gadi, kamēr iemācās nodalīt darbu no mājas dzīves, un var arī dzīvi nodzīvot, to neiemācoties. Arī mūsdienu studenti, sevišķi augstākajos izglītības līmeņos, sevišķi nepilna laika klātienē, sevišķi brieduma gados, atrauj laiku citām savām sociālajām lomām, lai nodotos studenta lomai, kas iespiežas arī citos lauciņos, atraujot laiku no citiem svarīgiem pienākumiem.
Bet to visu jūs jau zināt.
Es šobrīd savas lomas varētu tā nosacīti (pēc veltītā laika daudzuma) sadalīt šādi:
1. pašnodarbinātā (esmu tulkotāja un ar to pelnu iztiku ģimenei);
2. mamma un sieva (ir grūti nodalīt divas pirmās pozīcijas, jo strādāju mājās un teorētiski esmu "kopā ar ģimeni");
3. darba ņēmēja - esmu skolas psiholoģe aptuveni 12 stundas nedēļā;
4. studente - pavasarī iegūšu maģistra grādu klīniskajā psiholoģijā (šobrīd rakstu maģistra darbu, tāpēc šī loma nākamnedēļ gūs pārsvaru pār pilnīgi visām pārējām);
5. citas lomas atkarībā no konteksta - meita, māsa, atbalsta grupu vadītāja, supervīziju dalībniece, vecāku sapulču dalībniece, mājdzīvnieku aprūpētāja, uzņēmumu kliente, apmācību audzēkne utt.

Ja neuzmanās, šīs lomas ātri vien aizņem simtprocentīgi visu laiku, un mēs redzam cilvēku, kurš ir visur, skrien kā vāvere ritenī, bet nerūpējas par sevi (vai rūpējas formāli - apmeklē frizieri, zobārstu u.tml.), aizbildinoties ar laika trūkumu. Tāpēc es esmu izlēmusi, ka šo gadu es veltīšu, lai labāk iepazītu sevi pašu. Skan ļoti klišejiski, bet nav viegli saprast, kas tad esi tu pats, kad ir nolobītas visas ārējās kārtas. Kas tev patīk? Kas tev garšo? Ko tu gribi darīt? Kas sagādā prieku? Kas sadusmo? Kā satikt sevi, kā būt ar sevi kontaktā, kā neizvairīties no sevis, aizplānojot visu laiku ar "lomām"?

Viena no nodarbēm, kas man ļoti patīk, ir bloga rakstīšana, bet vairākus gadus esmu izvairījusies to darīt, baidoties atklāt pārāk daudz par sevi. Vārds "atklāt" šajā kontekstā ir dziļāks - gan atklāt citiem, gan atklāt pašai kā pētniecei. Nu es vairs nebaidos, ka man nebūs darba un ka mana patiesā daba cilvēkus varētu atgrūst, un nebaidos arī izzināt, kas es esmu laikā, kad neesmu māte, sieva un naudas pelnītāja.
Tāpēc šogad es ieviesīšu blogā iezīmi "prieka pēc" un apzināti meklēšu nodarbes, kas man sagādā prieku. Man pašai - nevis tāpēc, lai ar varu ieinteresētu savu melanholisko, introverto pusaudzi vai motivētu savu aktīvo, godkārīgo jaunāko dēlu, vai iekustinātu vīru, vai pārsteigtu apkārtējos.

II
Decembrī nejauši uzdūros "Wasgij" saliekamattēliem (tām pašām "puzlēm"). Karikatūrai līdzīgais zīmējums mani sākumā atturēja - man gribējās kaut ko smalku, elegantu, māksliniecisku, - taču es drīz tā aizrāvos, ka pieļauju - citus attēlus vairs vispār nekad negribēšu likt. Nebiju neko tādu darījusi kopš ļoti agras jaunības un pusaudža gadiem, jo kuram pieaugušajam gan ir laiks (un pietiekami liela, neaizkrauta virsma!) tik neauglīgām, nefunkcionālām nodarbēm? Tas ir, līdz brīdim, kad saprotam, ka funkcija ir tieši process, nevis rezultāts. Ka pati aizrautīgā sēdēšana pie tūkstoš maziem gabaliņiem ("lauzīšiem"), aizmirstot ikdienu un baudot atklājēja un darītāja prieku, var būt pietiekams iemesls to darīt.
Greiema Tompsona zīmējumi, kas sākumā likās karikatūriski un mazliet vulgāri, kļūst mīļi, kad konstatē, cik noderīgas ir daudzās smalkās līnijas, sīkie, smieklīgie ķiņķēziņi un krāsu pārejas un cik asprātīgs izrādās zīmējums, kad viss beidzot ir salikts.

(Attēls no http://www.wasgij.co.uk/the-artists/graham-thompson)

"Wasgij" atšķiras ar to, ka jāliek nevis attēls uz kastes, bet kaut kas cits. Es, piemēram, esmu jau sen konstatējusi, ka mana vājā vieta ir telpiski vizuālā domāšana, tāpēc ar nolūku esmu izvēlējusies divus attēlus no "Wasgij Original" sērijas - kur attēls jāliek no kāda bildē redzamā tēla skatpunkta. Man nākas domās apgriezt attēlu horizontāli otrādi un mēģināt pārstatīt visus, ko redzu no priekšas, pretējā secībā no aizmugures. Skaidrojums ir sarežģīts, jo pats process manā prātā ir sarežģīts. (Tiem, kuriem parkošanās atpakaļgaitā šķiet vieglāka par vieglu, tas droši vien būs nieks.) Man patīk nezināt, kas ir tas, ko es lieku kopā, vadoties tikai pēc krāsām, rakstiem, elementiem utt.
Pavisam ir pieci "Wasgij" veidi:
  • attēlu liek, vadoties no kāda personāža skatpunkta (Original);
  • liek to, kas šai pašā ainā gaidāms pēc īsa brīža (Mystery);
  • liek sendienu ainu mūsdienu skatījumā (Destiny);
  • liek to pašu vietu vai situāciju pagātnē (Back to);
  • liek ainu, kas izskatītos citādi, ja iztēlē mainītu kādu aspektu, piemēram, kā izskatītos aina ar autobusu un picēriju, ja nebūtu izgudrots ritenis (Imagine).
Un vēl man patīk, ka tā ir nodarbe, kurā ar mani iesaistās tikai mans jaunākais bērns, ar kuru man ir ciešs kontakts, ļoti tuvas un siltas attiecības, bet ar kuru es reti kaut ko daru pa īstam kopā. Dīvainā kārtā (bet varbūt tieši likumsakarīgi) mēs, ģimenes ekstravertākie, kustīgākie un nemierīgākie pārstāvji, varam stundām ilgi, līdz vēlai naktij sēdēt pie kaut kādiem kartonā izcirstiem gabaliņiem un būt kopā, apmainoties tādām frāzēm kā "o!", "ir!", "jā!", "baltu ar divām svītrām, baltu ar divām svītrām" un visādām neartikulētām variācijām. Tas uzlādē un sniedz gandarījumu, lai gan rezultāts ir tikpat bezjēdzīgs kā sniegavīrs pirms atkušņa. 


III
Es ilgi domāju, par ko varu te rakstīt un kādā stilā man vajadzētu rakstīt šai blogā, bet galu galā viss atduras pret to pašu - es gribu mēģināt un uzdrīkstēties kaut kur būt bez lomas. Nevis censties, lai ik ieraksts ir labi strukturēts, asprātīgs, izglītojošs vai manu profesionalitāti demonstrējošs, bet rakstīt to, ko man gribas uzrakstīt.
Neviens man par to nemaksā. Šī nav "Wasgij" reklāma. Es šeit nemedīju klientus savai topošajai privātpraksei. Ir liels atvieglojums to pateikt un tā arī domāt. Psihologs ir tikai vēl viena loma. Psihologs nav paraugs sabiedrībai, kā vajadzētu dzīvot. Tas nav burvis, kas zina visas atbildes. Tas ir sava amata profesionālis, kurš ir sagatavots būt līdzās un veicināt cilvēka darbu ar sevi pašu. Ejot pie ārsta, mēs negaidām, ka viņš dzīvo atbilstoši visiem veselīga dzīvesveida priekšrakstiem. Mēs neprasām, lai matemātikas skolotājai matemātika aizpilda visu dzīvi. Mums nav vajadzīgs, lai braukšanas instruktors mūs nemitīgi pamācītu sadzīvē un pats pa lauku ceļiem ar divriteni brauktu tikai ķiverē un ar tiesībām zobos. Tās ir lomas, nevis visa dzīve.
Šis nav psihologa profesionālais blogs, lai gan es daudz domāju rakstīt par psiholoģiju, jo tas man sagādā patiku. Šis ir par mani un to, kā es mācos sevi iepazīt un gūt prieku no dzīves. Pārējais gan jau nāks pats no sevis. Vai nenāks. Kā nu būs, tā būs.


trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Zīmuļi pieaugušajiem


Šķiet, tracis par pieaugušajiem domātajām krāsojamām grāmatām  ir norimis. Ir norimuši tie, kuri domā, ka krāsojamās grāmatas pieaugušos padara infantilus un ka pret viņu pārpasaulīgo stresu šāda metode ir bezspēcīga. Taču metode ir laba. Psihologi to ir izmantojuši krietni senāk par jauno modes kliedzienu. Mēs visi zinām, ka sīkā motorika (pirkstu kustības) ir saistīta ar valodas un runas attīstību. Nemierīgu bērnu vecāki droši vien ir ievērojuši, ka viņu atvases sēž mierīgāk, runā atraisītāk un var ilgāk koncentrēties, ja rokas ar kaut ko ir aizņemtas (kaut vai planšeti vai telefonu). Arī daudzi pieaugušie pēc ilgas telefona sarunas ierauga, ka ir piezīmējuši pilnu lapu ar ķiņķēziņiem, izravējuši veselu dobi vai nemanot noberzuši netīru logu (vai nolupinājuši krāsu no galda).
Strādājot skolā, es jau pirmajās izpētes/konsultācijas minūtēs redzu, vai bērnam būs vieglāk runāt, ja viņam iedos kaut ko rokās. Dažiem bērniem ir vieglāk risināt grūtus uzdevumus, šūpojoties uz krēsla, knibinot zīmuļa dzēšgumiju vai graužot pildspalvas galu. Ja pieaugušais to nesaprot un aizliedz, bērns sajūt divkāršu spriedzi - pirmkārt, ir grūtāk koncentrēties uz uzdevumu, otrkārt, vēl jāpiedomā, lai valdītos un neļautos mierinošajai nodarbei. Esmu runājusi ar skolotājām savā skolā - liela daļa, sevišķi sākumskolā, apzinās, ka bērniem tā ir vieglāk, un neliedz viņiem kustēties, pildot uzdevumus. Bērniem vispār nav dabiski visu dienu sēdēt krēslā taisnu muguru! Ceru, ka pienāks diena, kad arī Latvijas skolās varēs atļauties dažāda veida "dīdīšanās krēslus" (fidget chairs, wobble chairs, vidgets etc), kas ļoti atvieglo darbu ar tiem skolēniem, kam ir aktivitātes vai uzmanības traucējumi vai kuri vienkārši ir ļoti kustīgi.

Attēlu rezultāti vaicājumam “wobble chair”

Šo to mēs varam darīt arī bez papildu finansējuma - apsiet ap krēsla kājām biezas, izturīgas gumijas, lai bērnam ir, ko mīcīt ar kājām, mājās mudināt viņu mācīties, sēžot uz stabilitātes bumbas utt. Bet šis ieraksts ir par ko citu.
- Kā, vai tad? Par ko gan, Diāna! - sauc domās aizklīdušais lasītājs.
- Par krāsojamām grāmatām pieaugušajiem! - attrauc Diāna, pie sevis nodomādama: "Kad gan būs pieejami dīdīšanās krēsli pieaugušajiem?" (Un tagad visi paskatāmies uz saviem "biroja krēsliem" pie datora un padomājam, cik bieži mēs tajos ripināmies, dīdāmies, atgāžamies atzveltnē u.tml.)

Toties krāsojamās grāmatas pieaugušajiem ir pieejamas jau tagad!
- Kas tie par nīkuļiem un muļļām, kuriem vajag jau izdrukātu zīmējumu, ko krāsot? Kur paliek radošums! Kāpēc viņi nezīmē paši? - kaujas karogus vicina krāsošanas nīdēji.
Diemžēl ļoti daudzi pieaugušie nav zīmējuši tik sen, ka baidās no zīmuļiem. Daudzi nejūt sevī tādus radošos resursus, lai izpaustos mākslas darbos, iztēlē radītu un uz papīra uzliktu fantastiskus tēlus un oriģinālas ainas. Taču tas nav iemesls liegt sev gandarījumu par tūlītēju rezultātu, prieku par iekļaušanos līnijās, taktīlo baudījumu, vienmērīgi spiežot zīmuli pret papīru... Vēl tur ir papīra un zīmuļa smarža, vieglais spīdums no grafīta, roku kustības, klusa šņirkstoņa... Un tad vēl tā saldi tīksmīgā bezjēdzības apziņa...
Daudziem pieaugušajiem ikdienā nav laika darīt pilnīgi neko, kam nebūtu praktiskas, funkcionālas nozīmes. Krāsošana viņiem var sagādāt lielu prieku tieši ar savu bezmērķīgumu. Tā ir kā meditācija tiem, kas nemeditē. Dziesma tiem, kas nedzied. Nav svarīgi, vai izkrāsosi visu vai pametīsi pusratā. Neviens nevērtēs, neliks atzīmes, nepārbaudīs. Mūsdienās ļoti daudziem cilvēkiem ir ļoti maz tādu nodarbju, kas ļautu atslābināties, neko sevišķu nedomāt, pabūt vieniem ar sevi. Izšūšana? Saliekamattēlu ("pužļu") likšana? Pudeļu mešana?

- Bet krāsošana ir bērnišķīga! Infantila, idiotiska! Salkana, sentimentāla, stulba!
Nu, ja dzīve dod citronus... Ja dzīve dod krāsojamās lapas, nozīmi varam piešķirt mēs paši.
Piedāvāju jums internetā uz labu laimi atrastas lapas (tas nozīmē - bez atsaucēm), ko esmu pielāgojusi depresīvajiem, ciniskajiem, nihilistiskajiem, izdegušajiem, dzīves nomocītajiem. Nopērciet puslīdz labus zīmuļus, izdrukājiet un uz priekšu! Galu galā - vēl viens iemesls pasmīnēt par sevi. Kas zina - varbūt sagribēsies arī parunāt, pirkstus kustinot.







P.S. Var taču dažreiz paākstīties.

svētdiena, 2016. gada 6. novembris

Trīs lietas - labas lietas (un trīs sliktas lietas)

Trijnieks jau vispār ir tāds interesants skaitlis. Ja latviski ir "trīs lietas - labas lietas", tad angliski ir gan "bad luck/bad things/death comes in threes" (latviskais ekvivalents būtu "nelaime nenāk viena"), gan "third time's the charm" ("trešā reize - veiksmīgā"). Ir dažādas teorijas par to, kāpēc trijnieks daudzu tautu folklorā ir apvīts ar zināmu maģiskumu, bet skaidrs, ka trijnieks ir ērts skaitlis - ne par maz, ne par daudz.
Trijnieks ir arī ļoti parocīgs kā komunikācijas veicināšanas līdzeklis ģimenē. Es te nerunāju par reizēm, kad bērns atnāk mājās ar trijnieku e-klasē, un komunikācija uzreiz sāk ritēt neparasti raiti un aktīvi. Runa nav arī par tādām banālām situācijām kā trīsstūri attiecībās. Es te vairāk par tādu metodi, kuru:
1) daudzi zina un izmanto;
2) daudzi zina un neizmanto;
3) daudzi nezina un tātad arī neizmanto.

Metode ļoti vienkārša un noderīga, rada sajūtu, ka komunikācija notiek un ka esam informēti par svarīgāko savu ģimenes locekļu dzīvē. Vārdu sakot, kaut kas līdzīgs spēlei - izmantojama gan frontāli, gan individuāli, proti, tā var kliedēt klusumu pie kopīga vakariņu galda vai arī var būt izmantojama aci pret aci gulētiešanas laikā vai citā vakara posmā, kas ir piemērots ikvakara tradīcijas ieviešanai.
"Nosauc trīs labas un trīs sliktas lietas, ko šodien piedzīvoji."
Vārds "lietas" šādā kontekstā droši vien liek saviebties ne tikai man, bet iztēlē sakniebsim lūpas un sakodīsim zobus, un nepiesiesimies vārdiem, jo mērķis (dažkārt!) attaisno pat stila kļūdas.

Tātad.
Sēžam pie galda ar visu ģimeni (kopīgas maltītes apgriezti korelē ar tabakas, alkohola un marihuānas lietošanu pusaudžu vidū, vājām sekmēm, depresīviem simptomiem un pašnāvnieciskām domām), patīkami pavadām laiku un sakām: "Es šodien dabūju izgulēties, biju garā pastaigā un redzēju rozīti sniegā. Kādas trīs labas vai sliktas lietas šodien piedzīvojāt jūs?" Lai metode būtu iedarbīga, ir jāuzstāj, lai ikviens atbild kaut dažos vārdos, jo mūs no sirds interesē, kas notiek mūsu galdabiedru dzīvē.
Dažkārt pusaudži ir īgni vai kareivīgi - viņu dienā nav bijis it nekā laba, pat ne mazdruscītiņ. Lai viņi sāk ar trim sliktām lietām - kas tad ir bijis tik drausmīgi slikts un riebīgs šai neglābjami pretīgajā dienā. Galvenais, lai viņi dalās un iesaistās, pat ja viņiem tas liekas stulbi. Ir bijušas reizes, kad esmu pusaudzim teikusi priekšā: "Tev šodien nebija caurejas, vēmiena un galvassāpju - lūk, trīs labas lietas," un jau nākamajā reizē viņš pret šo vingrinājumu izturas pielaidīgāk un atbild vaļsirdīgāk. Primārais mērķis ir panākt, lai katrs ģimenes loceklis pārējiem pasaka vismaz šos pāris teikumus pa visu dienu, jo nereti pat šķietami saticīgās un draudzīgās ģimenēs kāds runā ar daļu ģimenes locekļu, bet ne visiem, ne katru dienu. Otrs mērķis, protams, ir veicināt to, lai mūsu mīļie cilvēki arī pa dienu pievērš uzmanību priecīgiem, patīkamiem, skaistiem mirkļiem, zinot, ka vakarā varēs tos pieminēt un ar patiku atcerēties.
Ja gribam panākt dziļāku atklātību, nevis tikai uzzināt, kā katram pa dienu ir gājis, varam pieiet pie sava bērna pirms gulētiešanas un mudināt viņu pastāstīt, kādi trīs notikumi pa dienu viņiem ir sagādājuši prieku. Ir svarīgi apjautāties, vai nav bijis arī sliktu notikumu - neticiet tiem, kas apgalvo, ka sliktais ir jānoklusē un jāapslāpē! Jūs kā mammas un tēti noteikti gribēsiet dzirdēt arī to, kas bērna, pusaudža vai partnera dienā ir sagādājis skumjas vai dusmas. Ja bērns saka: "Nekā laba nebija, viss bija slikti," nesākam viņu bremzēt ar vārdiem: "Noteikti nebija tik traki," lai ātrāk tiktu prom no viņa gultas un varētu atgriezties pie savām ierīcēm. Mūsu mērķis ir stiprināt attiecības, nevis imitēt saziņu. Tomēr varu jūs mierināt - pieredze rāda, ka vairums ikdienā izvēlas runāt tikai par labo, ja kopumā dienu uzskata par veiksmīgu vai "normālu", bet katram gadījumam varam pajautāt, vai nebija nekā īpaši slikta šajā dienā.
Klusāks vai noslēgtāks bērns varbūt tiešām atbildēs ar trim vārdiem - un bieži vien šie vārdi būs vieni un tie paši ("brokastīs uzcepi pankūkas", "bija tikai piecas stundas", "izpildīju mājasdarbu"), bet tā mēs viņu mudinām apzināties dienas vērtību, apzināties "šeit un tagad", pievērst nozīmi arī sīkumiem, varbūt dažkārt netiešā veidā izteikt pateicību vai novērtēt mūsu pūles, kā arī mēs parādām, ka mums ir svarīgi, kas notiek ar mūsu ģimenes locekli.
Sociāli kompetents, aktīvs, sabiedrisks bērns droši vien jautās: "Bet tev? Kādas trīs labas un sliktas dienas bija tev?" Ir svarīgi atbildēt uz šo jautājumu nopietni un izvērsti, jo:
1) bērns vēlas sarunu;
2) šī mums ir iespēja (iespējams, vienīgā pa visu dienu) pašiem padomāt par savu dienu;
3) mēs mācām komunikācijas iemaņas - vispirms parunā viens, bet otrs klausās, tad abi mainās utt.

Pamēģiniet ieviest šo metodi regulāri katru vakaru vienu nedēļu, un ļoti iespējams, ka jums iepatiksies un jūs to turpināsiet. Es par to uzzināju tikai šīgada pavasarī, apgūstot BEA (Bērnu emocionālās audzināšanas) kursu, bet kopš tā brīža nav pagājusi ne diena, kad bērni nebūtu pirms gulētiešanas izmantojuši iespēju pastāstīt par savu dienu kaut dažos vārdos, ļaujot man uz minūtēm piecpadsmit izkāpt pašai no sava vāveres riteņa un paklausīties, kas notiek ar cilvēkiem, kas man ir ļoti svarīgi un kuriem es pa dienu bieži vien veltu pārāk maz laika.

Kas gan tas par ierakstu bez bildītes? Lūk, šodienas bildīte - vistiešākajā saistībā ar šo ierakstu!



svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

Atbalsta pasākumi Bārtam Simpsonam

Atbalsta pasākumu piemērošana ir liela daļa no skolas psihologa darba, sevišķi rudeņos, un es ikdienā dzirdu vienus un tos pašus jautājumus no vecākiem, tāpēc šajā ierakstā apkopošu tipiskākos jautājumus un atbildes.

Lai būtu interesantāk, iztēlosimies, ka skolas psiholoģe ir lūgusi kāda īpaši dauzonīga skolēna māti ierasties skolā, lai parunātu par kaut ko tik aizraujošu kā atbalsta pasākumi. Mamma mūsu izfantazētajā modelī būs apzinīga, noraizējusies sieviete, kas nenogurstoši rūpējas par savu ģimeni un kurai nav tiešas pieredzes ar skolas psihologu vai jebkādu psihologu. Vīrs par bērnu sekmēm interesējas maz, un desmitgadīgais dēls nupat ir beidzis sākumskolu un nonācis pamatskolā, kur mācību viela kļūst grūtāka, katru priekšmetu pasniedz cits skolotājs, un ir bīstami pietuvojusies pubertāte. Lai būtu skaidrs, kurš ir kurš, Mārdža mums runās treknrakstā, bet Kosmiskais Atbilžu Sniedzējs izteiksies ar pavisam parastiem burtiem.


Kāpēc man zvana skolas psiholoģe? Kas viņai vajadzīgs? 
Simpsones kundze, skolas psiholoģei ir nepieciešams saņemt jūsu atļauju veikt bērna psiholoģisko izpēti. Svarīgs izpētes posms ir anamnēzes jeb "dzīves vēstures" ievākšana. Tas nozīmē, ka viņa uzdos jautājumus par jūsu bērna agrīno attīstību (iespējams, pat par grūtniecības norisi un dzemdībām), par to, kādā vecumā bērns sācis staigāt, runāt, kā veicies bērnudārzā, sākumskolā, kā viņš vai viņa iekļaujas kolektīvā un ar kādām grūtībām vecāki saskaras ģimenē saistībā ar šo bērnu. Kad izpēte būs galā, skolas psiholoģe centīsies vēlreiz sarunāt tikšanos, lai izklāstītu izpētes rezultātus, sniegtu ieteikumus un informētu par turpmāko darbu ar jūsu bērnu. Ja skolēnam ir nepieciešami atbalsta pasākumi, jums ir tiesības no tiem atteikties vai apstiprināt piekrišanu ar parakstu.

Gada sākumā Bārts atnesa mājās lapiņu, kur bija jāparakstās, ka ļauju psihologam strādāt ar savu bērnu. Vai ar to nepietiek?
Ir nepieciešama tā saucamā "informētā piekrišana". Skolas nereti cenšas atvieglot darbu, iedodot šādas lapiņas uz mājām visiem bērniem, tomēr jums ir tiesības zināt, tieši kas un ar kādu mērķi tiks darīts ar jūsu bērnu, tāpēc psihologs centīsies sarunāt personīgu tikšanos.

Bārtam esot vajadzīgi atbalsta pasākumi. Vai tas nozīmē, ka viņš ir dumjš?
Tas to nebūt nenozīmē. Atbalsta pasākumus piešķir tad, ja kādam no MācībSpēkiem šķiet, ka tie bērnam varētu palīdzēt pilnīgāk atainot savas zināšanas pārbaudes darbos. Varētu sacīt, ka tie ir domāti, lai bērni ar kaut kādām specifiskām grūtībām varētu pēc iespējas vienlīdzīgāk kārtot pārbaudes darbus, tā sacīt, lai bērnam raksturīgas īpatnības netraucētu pienācīgi atspoguļot viņa reālās zināšanas un iemaņas. Atbalsta pasākumi nav nekādi īpaši atvieglojumi! Skolēnam ar atbalsta pasākumiem pārbaudes darbā nebūs vieglāki jautājumi vai pielaidīgāka vērtēšanas sistēma. Viņš nevarēs uzzināt eksāmenu jautājumus divas dienas pirms eksāmena. Viņam nebūs atļauts izmantot grāmatas un internetu, lai eksāmena laikā uzzinātu to, ko viņš nav pacenties iemācīties iepriekš.

Nu ir mazliet skaidrāks, kas nav atbalsta pasākumi. Bet kas tie ir?
Tad nu tā. Latvijā tos regulē 2013. gada 17. decembra Ministru Kabineta noteikumi Nr. 1510 "Valsts pārbaudījumu norises kārtība". Atbalsta pasākumus var piemērot, balstoties uz skolas psihologa vai logopēda atzinumu. Ja skolā nav psihologa vai logopēda, skolotāji bērnu var sūtīt uz medicīniski pedagoģisko komisiju. Dažkārt pašiem skolēniem vai viņu vecākiem šķiet, ka atbalsta pasākumi būtu noderīgi - tad viņiem ir iespēja vērsties pie skolas psihologa (vai medicīniski pedagoģiskās komisijas), lai izvērtētu, vai tā tiešām ir. Lielākoties iniciatīva nāk no skolotājiem, jo viņi ar bērniem strādā ikdienā un labi zina raksturīgākās grūtības.



Piemēram, vēstures skolotāja ievēro, ka Nelsons slikti lasa. (Tas ir tikai piemērs, es nebūt neapgalvoju, ka Nelsonam Muncam ir mācīšanās traucējumi!) Viņš spēj atcerēties informāciju un labi saprot to, ko viņa stundā stāsta, bet, kad pašam jāizlasa uzdevuma nosacījumi, viņš neuztver izlasīto, sadusmojas un vispār neizpilda uzdevumu, tāpēc ir nesekmīgs. Skolotāja lūdz, lai skolas psiholoģe Nelsonam veic izpēti, un atklājas, ka viņam ir disleksija - lasīšanas traucējumi. Šī iemesla dēļ Nelsonam tiek piemērots atbalsta pasākums - uzdevuma teksta nolasīšana priekšā. Nu viņš vēstures eksāmenā varēs atbildēt atbilstoši savām zināšanām, nevis lasīšanas grūtībām.




Otrs piemērs mums būs Milhauzs. Viņš lasa ļoti labi, taču viņa darba temps ir ļoti lēns. (Arī šis ir tīri teorētisks piemērs. Milhauz, lūdzu, neapvainojies, ja tā nebūt nav!) Kad atskan zvans un citi bērni skrien ārā no klases, lai veikalā sapirktu bulciņas vai kādu spundētu tualetē un slēgtu ārā gaismu, Milhauzs vēl raksta. Viņa zināšanas par konkrēto tēmu ir labas, un viņš veiksmīgi tiek galā ar mācībām, taču domā, raksta un rēķina lēnāk par citiem. Matemātikas skolotāja spriež, ka Milhauzam ļoti palīdzētu papildu laiks pārbaudes darbos, lai viņš bez lieka satraukuma var visu izdomāt, uzrakstīt un pārlasīt. 


Šerijas darba temps ir normāls, un arī lasīšana grūtības nesagādā, taču viņai ir vāja atmiņa. Viņai ir ļoti grūti atkārtot pat to, ko skolotāja ir tik tikko pateikusi. Lai iemācītos dzejoli, viņai tas jālasa un jāskandina stundām ilgi. Viņai ir grūti atcerēties, vai divdabja teiciens ir jāliek komatos. Ko nu par komatiem - viņai ir grūti pat atcerēties, ar ko divdabja teiciens atšķiras no izteicēja! Pārbaudes darbu latviešu valodā viņa varētu uzrakstīt gluži labi, ja vien drīkstētu pašpikot, kā tur bija ar tiem komatiem. Skolotājai nešķiet taisnīgi, ka meitenei jācieš sliktās atmiņas dēļ, kuru labot nav viņas spēkos, tāpēc skolas psiholoģe piemēro Šerijai atbalsta pasākumu - atgādnes. Tie ir tādi kā nelieli špikerīši, ko Šerija izgatavos pati (droši vien kopā ar skolotāju vai mammu), kuros varēs ieskatīties, kad vien aizmirsīsies, kā tur bija ar to divdabja teicienu. Jāņem vērā, ka viņa nedrīkstēs sataisīt atgādnes tikai uz valsts diagnostisko darbu un ierasties ar veselu lērumu lapiņu, kurās faktiski pārkopēta visa mācību grāmata! Lai viņa drīkstētu izmantot atgādnes eksāmenā, viņai tās jāsagatavo un jālieto jau mācību gada laikā.


Beidzot esam tikuši līdz Bārtam. Kurš gan nepazīst Bārtu? Bārtam ir gaiša galva, par atmiņu viņš nesūdzas, darba temps ir ļoti ātrs, taču ik sīkums novērš viņa uzmanību. Viņam ir grūtības koncentrēties - tiklīdz klasē kāds izdara ko muļķīgu vai palaidnīgu, Bārta uzmanība pilnībā pievēršas viņam. Ja klasē lido muša, aiz loga brauc ātrā palīdzība ar sirēnām, kaut kas smird vai kāds sačukstas, Bārtam pagaist no prāta dotais uzdevums. Domas aizklīst, viņš sāk apzīmēt grāmatu vāciņus, knibināt dzēšgumiju, ņemties ar telefonu, sūtīt zīmītes vai sačukstēties ar draugiem. Viņam ieteicams kārtot pārbaudes darbus atsevišķā telpā, kur citi nevar novērst viņa uzmanību. Šī iemesla dēļ skolas psiholoģe vēlas runāt ar Mārdžu. Viņa izskaidros, kas izpētes rezultātos liek domāt par to, ka Bārtam nāktu par labu atbalsta pasākumi. Viņa ieteiks, ko Mārdža varētu darīt mājās, lai uzlabotu Bārta sekmes (Bārtam vajag daudz pozitīvo pastiprinājumu - tas nozīmē - uzslavu un apbalvojumu!). Viņa iedos Mārdžai parakstīt atbalsta pasākumu lapu, kas ir sastādīta tieši Bārtam, balstoties uz viņa stiprajām pusēm un grūtībām. Ja Mārdža uzskatīs, ka Bārts ir vienkārši slinks un viņam nav vajadzīgi nekādi atbalsta pasākumi, viņai būs tiesības atteikties, taču nav iemesla baidīties, ka atbalsta pasākumu piemērošana ietekmēs Bārta turpmākās skolas gaitas, piemēram, pēc 9. klases iestājoties vidusskolā. Ne diplomā, ne sekmju lapā neparādās informācija, ka pārbaudes darbos izmantoti atbalsta pasākumi.


Bet ja nu tiešām vajag atvieglotu mācību programmu? Ja nu papildu laiks, priekšā lasīšana, atgādnes un atsevišķa telpa nelīdzēs?

Vēl jau mums ir mazais Ralfs. Viņš ir citāds. Viņš netiek līdzi mācībās ne tāpēc, ka ir noslinkojis un pirmās četras klases pavadījis, skatoties planšetes ekrānā. Viņam ir konstatēti attīstības traucējumi. Lai gan viņš mācās jau 4. klasē, viņš joprojām tikpat kā neprot lasīt, skaita uz pirkstiem, neizprot ne reizināšanu, ne dalīšanu. Angļu valodā viņš vēl aizvien nav iemācījies krāsas. Loģikas uzdevumi viņam nav izprotami. Tabulas un shēmas, ko skolotāji izmanto, lai uzskatāmi paskaidrotu mācāmo vielu, viņam tikai jauc prātu. 
Viņam ir piešķirta īpaša mācību programma, kas domāta izglītojamajiem ar attīstības traucējumiem (sarunvalodā saukta par programmu "58"). Šo programmu viņam ir piemērojusi medicīniski pedagoģiskā komisija (līdz 4. klasei to dara pašvaldību komisija, bet, sākot no 5. klases, - valsts komisija). Viņš mācās kopā ar citiem bērniem (tādā skolā, kur ir pieejama šāda programma), taču skolotāji viņam dod īsākus vai vieglākus uzdevumus. Viņam var ik pa brīdim ļaut pastaigāt pa klasi (vairāk starpbrīžu), nereti ar viņu individuāli strādā speciālais pedagogs vai skolotāja palīgs, un galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, lai viņš normāli socializētos un iekļautos klases vidē, nevis tiektos pēc augstiem akadēmiskiem sasniegumiem. Ralfs mums ir šeit pieminēts, lai ilustrētu atšķirību starp mācīšanās traucējumiem un attīstības traucējumiem. Ralfam ir nevis atbalsta pasākumi, bet pilnīgi individuāls izglītības plāns. 


Tad ko lai es daru ar Bārtu?
Simpsones kundze, parunājiet ar vīru, apspriedieties ar pašu Bārtu un izlemiet, vai atbalsta pasākumi viņam varētu palīdzēt nokārtot 6. klases diagnostiskos darbus. Ja uzskatāt, ka pārbaudījumu kārtošana atsevišķā telpā (ar pārējiem, kam piemēroti atbalsta pasākumi) ļaus viņam labāk koncentrēties, atnāciet uz skolu un parakstiet atbalsta pasākumu veidlapu. Ja ne - atsakieties no atbalsta pasākumiem un veiciniet Bārta sekmīgumu, strādājot ar viņu mājās, veicinot impulsu kontroli (sauktu arī par spēju savaldīties) un uzsverot izglītības nozīmīgumu.



svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Prieks atgriezties!


Sveiki, mīļie!
Ir pagājuši trīs gadi kopš pēdējā ieraksta šajā blogā, bet tam joprojām ir 28 "lasītāji", lai gan neviens no agrākajiem ierakstiem vairs nav pieejams lasīšanai - tāpat kā mans otrs blogs "Bērnu lapa". Man prieks par ikvienu, kurš atgriezīsies vai nejauši uzdursies un te paciemosies.

Bet, Diāna, kā tad tā? Kur tu pazudi uz trīs gadiem?
Man daudzi jautāja pēc "Bērnu lapas" aizvēršanas, kur tā ir palikusi un kāpēc vairs nav pieejama. Galvenais iemesls bija tas, ka mani bērni bija sasnieguši skolas vecumu un bija neapmierināti ar to, ka jaunajā skolā daudzi par viņiem zina no "Bērnu lapas" - arī tādu informāciju, kas skolasbiedriem nebūtu jāzina. Tai dienā, kad viņi par to sūdzējās, es aizvēru "Bērnu lapu" - ar visiem resursiem, ko daudzi vecāki un pat bērnudārzu audzinātāji bija bieži izmantojuši, audzinot, izklaidējot un attīstot citus bērnus. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls. Gan "Bērnu lapa", gan arī šis blogs sākotnēji tapa, lai man, pārceļoties no pilsētas uz laukiem, būtu iespēja socializēties, būt kopā ar līdzīgi domājošiem, justies piederīgai, komunicēt ar pasauli. Vēlreiz mainot dzīvesvietu daudz tuvāk Rīgai un bērniem kļūstot daudz patstāvīgākiem, pavērās plašas iespējas un vajadzība pēc saskarsmes internetā ļoti mazinājās. Tomēr man visus šos gadus ļoti pietrūka bloga draudzeņu un specifiskā saziņas veida! Tiesa gan, redzu, ka liela daļa no jums ir krasi samazinājušas darbošanos blogosfērā - gan Laine, gan Aija, gan Inese, gan Madara, gan "Sarkanā Biete" Ilze, kas pārcēlusies uz citu adresi zem mango koka, gan daudzas citas man ļoti tuvas un mīļas rakstītājas, kuru blogos jaunu ierakstu nav jau vairāk nekā gadu. Savulaik mēs visas bijām vienā "mammu blogu" vilnī ar aptuveni līdzīga vecuma bērniem, un droši vien katrai ir savi iemesli paiešanai nostāk no blogu vides, bet daļa iemeslu varētu būt līdzīgi.

Kas ir mainījies pa šiem trim gadiem?
Pirmkārt, "tulkotāja" vairs nav pirmā atbilde uz jautājumu "kas tu esi?" Ikdienā daudz biežāk uz šo jautājumu man jāatbild, ka esmu skolas psiholoģe. Tai pašā laikā esmu izaugusi līdz stadijai, kad patiesā atbilde vairs vispār nebūtu saistīta ar profesiju vai darbavietu. Pēc pusgada beigšu klīnisko psihologu maģistrantūras programmu Latvijas Universitātē, un šobrīd jau pusotru gadu strādāju skolā. Man ir daudz sakāma par Latvijas izglītības sistēmu, par mūsu skolēniem, unikālajām grūtībām, ar ko saskaras mūsdienu ģimenes utt. 
Otrkārt, man pašai ir divi pamatskolēni, gandrīz jau pusaudži - jaunā vecumposmā, kad mana uzmanība un iesaistīšanās ir vajadzīga ne mazāk kā agrākā bērnībā, bet citādā veidā. Ir jauni izaicinājumi. "Bērnu lapas" vecums sen palicis aiz muguras, un viņi paši veido savu interneta identitāti.
Treškārt, dzīve ir kļuvusi ārkārtīgi spraiga un interesanta. Dārzkopība, lai gan joprojām mani interesē, ir pilnīgi pamesta novārtā - šogad manā dārzā bija vairs tikai viena puķu dobe, bet visur citur ap peonijām, astilbēm un dekoratīvajām zālēm apauga zālājs - nākamgad nebūs citādi. Rokdarbi aprobežojas ar taisnām vīlēm - apšūt malu galdautam vai pāršūt rāvējslēdzēju, bet neko citu neesmu ne šuvusi, ne adījusi gadiem. Manas intereses šai rudenī galvenokārt ir saistītas ar izglītību - gan savām studijām, gan dažādiem kursiem un apmācībām, gan skolu, kurā strādāju, gan manu bērnu izglītību - es daudz rakstīšu par izglītību un psihologa darbu. Es vadu vecāku atbalsta grupas - "Bērnu emocionālā audzināšana" (BEA) un "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" (CAP). Šajā dzīves posmā mani ļoti interesē viss, kas saistīts ar cilvēka fizisko ķermeni - uzturu, fizisko slodzi, organisma darbību, veselību, svara regulēšanas mehānismiem un psiholoģiskajiem aspektiem. Jādomā, ka daudz rakstīšu arī par to (mans maģistra darbs būs par kompulsīvo ēšanu un emociju atpazīšanu/regulāciju - par to vēl parunāsim!). 

Kāpēc tu esi izlēmusi atgriezties?
Tas nav pēkšņs lēmums, tas ir urdījis manu prātu visus šos trīs gadus - man ir ļoti pietrūcis šādas neformālas komunikācijas. Studējot bieži ir licies, ka dzīves uztvere tik krasi un strauji mainās, ka nav iespējams par to rakstīt tā, lai kādam būtu arī jēga vai interese to lasīt. Man ir bijis bail uzrakstīt kaut ko aplamu, zinātniski nepamatotu, vienlaikus - ir bijis bail, ka, rakstot blogu, es zaudēšu potenciālos klientus, kuri kaut ko par mani izlasīs un izlems nenākt pie manis kā pie psihologa. Nav daudz psihologu, kuri atklāti rakstītu par savu ikdienu vai darbu, bet tas nenozīmē, ka to nedrīkst darīt. Tagad esmu sapratusi, ka katrs klients atrod savu speciālistu, ka man vienmēr pietiks darba, ka esmu gana kompetenta, lai paustu savu viedokli, un galu galā - ka dzīve ir īsa. Ja gribas rakstīt, tad nav ko marinēties. 

Par ko te varēs lasīt?
Par to, kas mani nodarbina un interesē:
  • par cilvēkiem, viņu domām, emocijām, grūtībām, uzvarām - būs sarunas, apraksti, intervijas;
  • par izglītību, darbu skolā, pusaudžu vecumposmu, atbalsta pasākumiem utt.;
  • par centieniem savest kārtībā savu fizisko ķermeni, apzinoties, ka liela daļa problēmu cēloņu "ir galvā";
  • par savu dzīvi - virtuvi, dārzu, grāmatām, ceļojumiem, teātriem, filmām, mūziku, grūtībām un pacilājošiem brīžiem.
Par ko te nevarēs lasīt?
Par visu, kas ir pretrunā ar psihologa ētiku, par klientiem, konfidenciālu informāciju. Jādomā, ka nerakstīšu par politiku, reliģiju un profesionālo sportu. 

Ko darīt, ja man ir diametrāli pretējs viedoklis kādā jautājumā?
Mēs varam diskutēt, bet es paturu tiesības dzēst jebkuru cieņu aizskarošu vai naidu kurinošu komentāru.

Uz saprašanos!