trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Zīmuļi pieaugušajiem


Šķiet, tracis par pieaugušajiem domātajām krāsojamām grāmatām  ir norimis. Ir norimuši tie, kuri domā, ka krāsojamās grāmatas pieaugušos padara infantilus un ka pret viņu pārpasaulīgo stresu šāda metode ir bezspēcīga. Taču metode ir laba. Psihologi to ir izmantojuši krietni senāk par jauno modes kliedzienu. Mēs visi zinām, ka sīkā motorika (pirkstu kustības) ir saistīta ar valodas un runas attīstību. Nemierīgu bērnu vecāki droši vien ir ievērojuši, ka viņu atvases sēž mierīgāk, runā atraisītāk un var ilgāk koncentrēties, ja rokas ar kaut ko ir aizņemtas (kaut vai planšeti vai telefonu). Arī daudzi pieaugušie pēc ilgas telefona sarunas ierauga, ka ir piezīmējuši pilnu lapu ar ķiņķēziņiem, izravējuši veselu dobi vai nemanot noberzuši netīru logu (vai nolupinājuši krāsu no galda).
Strādājot skolā, es jau pirmajās izpētes/konsultācijas minūtēs redzu, vai bērnam būs vieglāk runāt, ja viņam iedos kaut ko rokās. Dažiem bērniem ir vieglāk risināt grūtus uzdevumus, šūpojoties uz krēsla, knibinot zīmuļa dzēšgumiju vai graužot pildspalvas galu. Ja pieaugušais to nesaprot un aizliedz, bērns sajūt divkāršu spriedzi - pirmkārt, ir grūtāk koncentrēties uz uzdevumu, otrkārt, vēl jāpiedomā, lai valdītos un neļautos mierinošajai nodarbei. Esmu runājusi ar skolotājām savā skolā - liela daļa, sevišķi sākumskolā, apzinās, ka bērniem tā ir vieglāk, un neliedz viņiem kustēties, pildot uzdevumus. Bērniem vispār nav dabiski visu dienu sēdēt krēslā taisnu muguru! Ceru, ka pienāks diena, kad arī Latvijas skolās varēs atļauties dažāda veida "dīdīšanās krēslus" (fidget chairs, wobble chairs, vidgets etc), kas ļoti atvieglo darbu ar tiem skolēniem, kam ir aktivitātes vai uzmanības traucējumi vai kuri vienkārši ir ļoti kustīgi.

Attēlu rezultāti vaicājumam “wobble chair”

Šo to mēs varam darīt arī bez papildu finansējuma - apsiet ap krēsla kājām biezas, izturīgas gumijas, lai bērnam ir, ko mīcīt ar kājām, mājās mudināt viņu mācīties, sēžot uz stabilitātes bumbas utt. Bet šis ieraksts ir par ko citu.
- Kā, vai tad? Par ko gan, Diāna! - sauc domās aizklīdušais lasītājs.
- Par krāsojamām grāmatām pieaugušajiem! - attrauc Diāna, pie sevis nodomādama: "Kad gan būs pieejami dīdīšanās krēsli pieaugušajiem?" (Un tagad visi paskatāmies uz saviem "biroja krēsliem" pie datora un padomājam, cik bieži mēs tajos ripināmies, dīdāmies, atgāžamies atzveltnē u.tml.)

Toties krāsojamās grāmatas pieaugušajiem ir pieejamas jau tagad!
- Kas tie par nīkuļiem un muļļām, kuriem vajag jau izdrukātu zīmējumu, ko krāsot? Kur paliek radošums! Kāpēc viņi nezīmē paši? - kaujas karogus vicina krāsošanas nīdēji.
Diemžēl ļoti daudzi pieaugušie nav zīmējuši tik sen, ka baidās no zīmuļiem. Daudzi nejūt sevī tādus radošos resursus, lai izpaustos mākslas darbos, iztēlē radītu un uz papīra uzliktu fantastiskus tēlus un oriģinālas ainas. Taču tas nav iemesls liegt sev gandarījumu par tūlītēju rezultātu, prieku par iekļaušanos līnijās, taktīlo baudījumu, vienmērīgi spiežot zīmuli pret papīru... Vēl tur ir papīra un zīmuļa smarža, vieglais spīdums no grafīta, roku kustības, klusa šņirkstoņa... Un tad vēl tā saldi tīksmīgā bezjēdzības apziņa...
Daudziem pieaugušajiem ikdienā nav laika darīt pilnīgi neko, kam nebūtu praktiskas, funkcionālas nozīmes. Krāsošana viņiem var sagādāt lielu prieku tieši ar savu bezmērķīgumu. Tā ir kā meditācija tiem, kas nemeditē. Dziesma tiem, kas nedzied. Nav svarīgi, vai izkrāsosi visu vai pametīsi pusratā. Neviens nevērtēs, neliks atzīmes, nepārbaudīs. Mūsdienās ļoti daudziem cilvēkiem ir ļoti maz tādu nodarbju, kas ļautu atslābināties, neko sevišķu nedomāt, pabūt vieniem ar sevi. Izšūšana? Saliekamattēlu ("pužļu") likšana? Pudeļu mešana?

- Bet krāsošana ir bērnišķīga! Infantila, idiotiska! Salkana, sentimentāla, stulba!
Nu, ja dzīve dod citronus... Ja dzīve dod krāsojamās lapas, nozīmi varam piešķirt mēs paši.
Piedāvāju jums internetā uz labu laimi atrastas lapas (tas nozīmē - bez atsaucēm), ko esmu pielāgojusi depresīvajiem, ciniskajiem, nihilistiskajiem, izdegušajiem, dzīves nomocītajiem. Nopērciet puslīdz labus zīmuļus, izdrukājiet un uz priekšu! Galu galā - vēl viens iemesls pasmīnēt par sevi. Kas zina - varbūt sagribēsies arī parunāt, pirkstus kustinot.







P.S. Var taču dažreiz paākstīties.

svētdiena, 2016. gada 6. novembris

Trīs lietas - labas lietas (un trīs sliktas lietas)

Trijnieks jau vispār ir tāds interesants skaitlis. Ja latviski ir "trīs lietas - labas lietas", tad angliski ir gan "bad luck/bad things/death comes in threes" (latviskais ekvivalents būtu "nelaime nenāk viena"), gan "third time's the charm" ("trešā reize - veiksmīgā"). Ir dažādas teorijas par to, kāpēc trijnieks daudzu tautu folklorā ir apvīts ar zināmu maģiskumu, bet skaidrs, ka trijnieks ir ērts skaitlis - ne par maz, ne par daudz.
Trijnieks ir arī ļoti parocīgs kā komunikācijas veicināšanas līdzeklis ģimenē. Es te nerunāju par reizēm, kad bērns atnāk mājās ar trijnieku e-klasē, un komunikācija uzreiz sāk ritēt neparasti raiti un aktīvi. Runa nav arī par tādām banālām situācijām kā trīsstūri attiecībās. Es te vairāk par tādu metodi, kuru:
1) daudzi zina un izmanto;
2) daudzi zina un neizmanto;
3) daudzi nezina un tātad arī neizmanto.

Metode ļoti vienkārša un noderīga, rada sajūtu, ka komunikācija notiek un ka esam informēti par svarīgāko savu ģimenes locekļu dzīvē. Vārdu sakot, kaut kas līdzīgs spēlei - izmantojama gan frontāli, gan individuāli, proti, tā var kliedēt klusumu pie kopīga vakariņu galda vai arī var būt izmantojama aci pret aci gulētiešanas laikā vai citā vakara posmā, kas ir piemērots ikvakara tradīcijas ieviešanai.
"Nosauc trīs labas un trīs sliktas lietas, ko šodien piedzīvoji."
Vārds "lietas" šādā kontekstā droši vien liek saviebties ne tikai man, bet iztēlē sakniebsim lūpas un sakodīsim zobus, un nepiesiesimies vārdiem, jo mērķis (dažkārt!) attaisno pat stila kļūdas.

Tātad.
Sēžam pie galda ar visu ģimeni (kopīgas maltītes apgriezti korelē ar tabakas, alkohola un marihuānas lietošanu pusaudžu vidū, vājām sekmēm, depresīviem simptomiem un pašnāvnieciskām domām), patīkami pavadām laiku un sakām: "Es šodien dabūju izgulēties, biju garā pastaigā un redzēju rozīti sniegā. Kādas trīs labas vai sliktas lietas šodien piedzīvojāt jūs?" Lai metode būtu iedarbīga, ir jāuzstāj, lai ikviens atbild kaut dažos vārdos, jo mūs no sirds interesē, kas notiek mūsu galdabiedru dzīvē.
Dažkārt pusaudži ir īgni vai kareivīgi - viņu dienā nav bijis it nekā laba, pat ne mazdruscītiņ. Lai viņi sāk ar trim sliktām lietām - kas tad ir bijis tik drausmīgi slikts un riebīgs šai neglābjami pretīgajā dienā. Galvenais, lai viņi dalās un iesaistās, pat ja viņiem tas liekas stulbi. Ir bijušas reizes, kad esmu pusaudzim teikusi priekšā: "Tev šodien nebija caurejas, vēmiena un galvassāpju - lūk, trīs labas lietas," un jau nākamajā reizē viņš pret šo vingrinājumu izturas pielaidīgāk un atbild vaļsirdīgāk. Primārais mērķis ir panākt, lai katrs ģimenes loceklis pārējiem pasaka vismaz šos pāris teikumus pa visu dienu, jo nereti pat šķietami saticīgās un draudzīgās ģimenēs kāds runā ar daļu ģimenes locekļu, bet ne visiem, ne katru dienu. Otrs mērķis, protams, ir veicināt to, lai mūsu mīļie cilvēki arī pa dienu pievērš uzmanību priecīgiem, patīkamiem, skaistiem mirkļiem, zinot, ka vakarā varēs tos pieminēt un ar patiku atcerēties.
Ja gribam panākt dziļāku atklātību, nevis tikai uzzināt, kā katram pa dienu ir gājis, varam pieiet pie sava bērna pirms gulētiešanas un mudināt viņu pastāstīt, kādi trīs notikumi pa dienu viņiem ir sagādājuši prieku. Ir svarīgi apjautāties, vai nav bijis arī sliktu notikumu - neticiet tiem, kas apgalvo, ka sliktais ir jānoklusē un jāapslāpē! Jūs kā mammas un tēti noteikti gribēsiet dzirdēt arī to, kas bērna, pusaudža vai partnera dienā ir sagādājis skumjas vai dusmas. Ja bērns saka: "Nekā laba nebija, viss bija slikti," nesākam viņu bremzēt ar vārdiem: "Noteikti nebija tik traki," lai ātrāk tiktu prom no viņa gultas un varētu atgriezties pie savām ierīcēm. Mūsu mērķis ir stiprināt attiecības, nevis imitēt saziņu. Tomēr varu jūs mierināt - pieredze rāda, ka vairums ikdienā izvēlas runāt tikai par labo, ja kopumā dienu uzskata par veiksmīgu vai "normālu", bet katram gadījumam varam pajautāt, vai nebija nekā īpaši slikta šajā dienā.
Klusāks vai noslēgtāks bērns varbūt tiešām atbildēs ar trim vārdiem - un bieži vien šie vārdi būs vieni un tie paši ("brokastīs uzcepi pankūkas", "bija tikai piecas stundas", "izpildīju mājasdarbu"), bet tā mēs viņu mudinām apzināties dienas vērtību, apzināties "šeit un tagad", pievērst nozīmi arī sīkumiem, varbūt dažkārt netiešā veidā izteikt pateicību vai novērtēt mūsu pūles, kā arī mēs parādām, ka mums ir svarīgi, kas notiek ar mūsu ģimenes locekli.
Sociāli kompetents, aktīvs, sabiedrisks bērns droši vien jautās: "Bet tev? Kādas trīs labas un sliktas dienas bija tev?" Ir svarīgi atbildēt uz šo jautājumu nopietni un izvērsti, jo:
1) bērns vēlas sarunu;
2) šī mums ir iespēja (iespējams, vienīgā pa visu dienu) pašiem padomāt par savu dienu;
3) mēs mācām komunikācijas iemaņas - vispirms parunā viens, bet otrs klausās, tad abi mainās utt.

Pamēģiniet ieviest šo metodi regulāri katru vakaru vienu nedēļu, un ļoti iespējams, ka jums iepatiksies un jūs to turpināsiet. Es par to uzzināju tikai šīgada pavasarī, apgūstot BEA (Bērnu emocionālās audzināšanas) kursu, bet kopš tā brīža nav pagājusi ne diena, kad bērni nebūtu pirms gulētiešanas izmantojuši iespēju pastāstīt par savu dienu kaut dažos vārdos, ļaujot man uz minūtēm piecpadsmit izkāpt pašai no sava vāveres riteņa un paklausīties, kas notiek ar cilvēkiem, kas man ir ļoti svarīgi un kuriem es pa dienu bieži vien veltu pārāk maz laika.

Kas gan tas par ierakstu bez bildītes? Lūk, šodienas bildīte - vistiešākajā saistībā ar šo ierakstu!



svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

Atbalsta pasākumi Bārtam Simpsonam

Atbalsta pasākumu piemērošana ir liela daļa no skolas psihologa darba, sevišķi rudeņos, un es ikdienā dzirdu vienus un tos pašus jautājumus no vecākiem, tāpēc šajā ierakstā apkopošu tipiskākos jautājumus un atbildes.

Lai būtu interesantāk, iztēlosimies, ka skolas psiholoģe ir lūgusi kāda īpaši dauzonīga skolēna māti ierasties skolā, lai parunātu par kaut ko tik aizraujošu kā atbalsta pasākumi. Mamma mūsu izfantazētajā modelī būs apzinīga, noraizējusies sieviete, kas nenogurstoši rūpējas par savu ģimeni un kurai nav tiešas pieredzes ar skolas psihologu vai jebkādu psihologu. Vīrs par bērnu sekmēm interesējas maz, un desmitgadīgais dēls nupat ir beidzis sākumskolu un nonācis pamatskolā, kur mācību viela kļūst grūtāka, katru priekšmetu pasniedz cits skolotājs, un ir bīstami pietuvojusies pubertāte. Lai būtu skaidrs, kurš ir kurš, Mārdža mums runās treknrakstā, bet Kosmiskais Atbilžu Sniedzējs izteiksies ar pavisam parastiem burtiem.


Kāpēc man zvana skolas psiholoģe? Kas viņai vajadzīgs? 
Simpsones kundze, skolas psiholoģei ir nepieciešams saņemt jūsu atļauju veikt bērna psiholoģisko izpēti. Svarīgs izpētes posms ir anamnēzes jeb "dzīves vēstures" ievākšana. Tas nozīmē, ka viņa uzdos jautājumus par jūsu bērna agrīno attīstību (iespējams, pat par grūtniecības norisi un dzemdībām), par to, kādā vecumā bērns sācis staigāt, runāt, kā veicies bērnudārzā, sākumskolā, kā viņš vai viņa iekļaujas kolektīvā un ar kādām grūtībām vecāki saskaras ģimenē saistībā ar šo bērnu. Kad izpēte būs galā, skolas psiholoģe centīsies vēlreiz sarunāt tikšanos, lai izklāstītu izpētes rezultātus, sniegtu ieteikumus un informētu par turpmāko darbu ar jūsu bērnu. Ja skolēnam ir nepieciešami atbalsta pasākumi, jums ir tiesības no tiem atteikties vai apstiprināt piekrišanu ar parakstu.

Gada sākumā Bārts atnesa mājās lapiņu, kur bija jāparakstās, ka ļauju psihologam strādāt ar savu bērnu. Vai ar to nepietiek?
Ir nepieciešama tā saucamā "informētā piekrišana". Skolas nereti cenšas atvieglot darbu, iedodot šādas lapiņas uz mājām visiem bērniem, tomēr jums ir tiesības zināt, tieši kas un ar kādu mērķi tiks darīts ar jūsu bērnu, tāpēc psihologs centīsies sarunāt personīgu tikšanos.

Bārtam esot vajadzīgi atbalsta pasākumi. Vai tas nozīmē, ka viņš ir dumjš?
Tas to nebūt nenozīmē. Atbalsta pasākumus piešķir tad, ja kādam no MācībSpēkiem šķiet, ka tie bērnam varētu palīdzēt pilnīgāk atainot savas zināšanas pārbaudes darbos. Varētu sacīt, ka tie ir domāti, lai bērni ar kaut kādām specifiskām grūtībām varētu pēc iespējas vienlīdzīgāk kārtot pārbaudes darbus, tā sacīt, lai bērnam raksturīgas īpatnības netraucētu pienācīgi atspoguļot viņa reālās zināšanas un iemaņas. Atbalsta pasākumi nav nekādi īpaši atvieglojumi! Skolēnam ar atbalsta pasākumiem pārbaudes darbā nebūs vieglāki jautājumi vai pielaidīgāka vērtēšanas sistēma. Viņš nevarēs uzzināt eksāmenu jautājumus divas dienas pirms eksāmena. Viņam nebūs atļauts izmantot grāmatas un internetu, lai eksāmena laikā uzzinātu to, ko viņš nav pacenties iemācīties iepriekš.

Nu ir mazliet skaidrāks, kas nav atbalsta pasākumi. Bet kas tie ir?
Tad nu tā. Latvijā tos regulē 2013. gada 17. decembra Ministru Kabineta noteikumi Nr. 1510 "Valsts pārbaudījumu norises kārtība". Atbalsta pasākumus var piemērot, balstoties uz skolas psihologa vai logopēda atzinumu. Ja skolā nav psihologa vai logopēda, skolotāji bērnu var sūtīt uz medicīniski pedagoģisko komisiju. Dažkārt pašiem skolēniem vai viņu vecākiem šķiet, ka atbalsta pasākumi būtu noderīgi - tad viņiem ir iespēja vērsties pie skolas psihologa (vai medicīniski pedagoģiskās komisijas), lai izvērtētu, vai tā tiešām ir. Lielākoties iniciatīva nāk no skolotājiem, jo viņi ar bērniem strādā ikdienā un labi zina raksturīgākās grūtības.



Piemēram, vēstures skolotāja ievēro, ka Nelsons slikti lasa. (Tas ir tikai piemērs, es nebūt neapgalvoju, ka Nelsonam Muncam ir mācīšanās traucējumi!) Viņš spēj atcerēties informāciju un labi saprot to, ko viņa stundā stāsta, bet, kad pašam jāizlasa uzdevuma nosacījumi, viņš neuztver izlasīto, sadusmojas un vispār neizpilda uzdevumu, tāpēc ir nesekmīgs. Skolotāja lūdz, lai skolas psiholoģe Nelsonam veic izpēti, un atklājas, ka viņam ir disleksija - lasīšanas traucējumi. Šī iemesla dēļ Nelsonam tiek piemērots atbalsta pasākums - uzdevuma teksta nolasīšana priekšā. Nu viņš vēstures eksāmenā varēs atbildēt atbilstoši savām zināšanām, nevis lasīšanas grūtībām.




Otrs piemērs mums būs Milhauzs. Viņš lasa ļoti labi, taču viņa darba temps ir ļoti lēns. (Arī šis ir tīri teorētisks piemērs. Milhauz, lūdzu, neapvainojies, ja tā nebūt nav!) Kad atskan zvans un citi bērni skrien ārā no klases, lai veikalā sapirktu bulciņas vai kādu spundētu tualetē un slēgtu ārā gaismu, Milhauzs vēl raksta. Viņa zināšanas par konkrēto tēmu ir labas, un viņš veiksmīgi tiek galā ar mācībām, taču domā, raksta un rēķina lēnāk par citiem. Matemātikas skolotāja spriež, ka Milhauzam ļoti palīdzētu papildu laiks pārbaudes darbos, lai viņš bez lieka satraukuma var visu izdomāt, uzrakstīt un pārlasīt. 


Šerijas darba temps ir normāls, un arī lasīšana grūtības nesagādā, taču viņai ir vāja atmiņa. Viņai ir ļoti grūti atkārtot pat to, ko skolotāja ir tik tikko pateikusi. Lai iemācītos dzejoli, viņai tas jālasa un jāskandina stundām ilgi. Viņai ir grūti atcerēties, vai divdabja teiciens ir jāliek komatos. Ko nu par komatiem - viņai ir grūti pat atcerēties, ar ko divdabja teiciens atšķiras no izteicēja! Pārbaudes darbu latviešu valodā viņa varētu uzrakstīt gluži labi, ja vien drīkstētu pašpikot, kā tur bija ar tiem komatiem. Skolotājai nešķiet taisnīgi, ka meitenei jācieš sliktās atmiņas dēļ, kuru labot nav viņas spēkos, tāpēc skolas psiholoģe piemēro Šerijai atbalsta pasākumu - atgādnes. Tie ir tādi kā nelieli špikerīši, ko Šerija izgatavos pati (droši vien kopā ar skolotāju vai mammu), kuros varēs ieskatīties, kad vien aizmirsīsies, kā tur bija ar to divdabja teicienu. Jāņem vērā, ka viņa nedrīkstēs sataisīt atgādnes tikai uz valsts diagnostisko darbu un ierasties ar veselu lērumu lapiņu, kurās faktiski pārkopēta visa mācību grāmata! Lai viņa drīkstētu izmantot atgādnes eksāmenā, viņai tās jāsagatavo un jālieto jau mācību gada laikā.


Beidzot esam tikuši līdz Bārtam. Kurš gan nepazīst Bārtu? Bārtam ir gaiša galva, par atmiņu viņš nesūdzas, darba temps ir ļoti ātrs, taču ik sīkums novērš viņa uzmanību. Viņam ir grūtības koncentrēties - tiklīdz klasē kāds izdara ko muļķīgu vai palaidnīgu, Bārta uzmanība pilnībā pievēršas viņam. Ja klasē lido muša, aiz loga brauc ātrā palīdzība ar sirēnām, kaut kas smird vai kāds sačukstas, Bārtam pagaist no prāta dotais uzdevums. Domas aizklīst, viņš sāk apzīmēt grāmatu vāciņus, knibināt dzēšgumiju, ņemties ar telefonu, sūtīt zīmītes vai sačukstēties ar draugiem. Viņam ieteicams kārtot pārbaudes darbus atsevišķā telpā, kur citi nevar novērst viņa uzmanību. Šī iemesla dēļ skolas psiholoģe vēlas runāt ar Mārdžu. Viņa izskaidros, kas izpētes rezultātos liek domāt par to, ka Bārtam nāktu par labu atbalsta pasākumi. Viņa ieteiks, ko Mārdža varētu darīt mājās, lai uzlabotu Bārta sekmes (Bārtam vajag daudz pozitīvo pastiprinājumu - tas nozīmē - uzslavu un apbalvojumu!). Viņa iedos Mārdžai parakstīt atbalsta pasākumu lapu, kas ir sastādīta tieši Bārtam, balstoties uz viņa stiprajām pusēm un grūtībām. Ja Mārdža uzskatīs, ka Bārts ir vienkārši slinks un viņam nav vajadzīgi nekādi atbalsta pasākumi, viņai būs tiesības atteikties, taču nav iemesla baidīties, ka atbalsta pasākumu piemērošana ietekmēs Bārta turpmākās skolas gaitas, piemēram, pēc 9. klases iestājoties vidusskolā. Ne diplomā, ne sekmju lapā neparādās informācija, ka pārbaudes darbos izmantoti atbalsta pasākumi.


Bet ja nu tiešām vajag atvieglotu mācību programmu? Ja nu papildu laiks, priekšā lasīšana, atgādnes un atsevišķa telpa nelīdzēs?

Vēl jau mums ir mazais Ralfs. Viņš ir citāds. Viņš netiek līdzi mācībās ne tāpēc, ka ir noslinkojis un pirmās četras klases pavadījis, skatoties planšetes ekrānā. Viņam ir konstatēti attīstības traucējumi. Lai gan viņš mācās jau 4. klasē, viņš joprojām tikpat kā neprot lasīt, skaita uz pirkstiem, neizprot ne reizināšanu, ne dalīšanu. Angļu valodā viņš vēl aizvien nav iemācījies krāsas. Loģikas uzdevumi viņam nav izprotami. Tabulas un shēmas, ko skolotāji izmanto, lai uzskatāmi paskaidrotu mācāmo vielu, viņam tikai jauc prātu. 
Viņam ir piešķirta īpaša mācību programma, kas domāta izglītojamajiem ar attīstības traucējumiem (sarunvalodā saukta par programmu "58"). Šo programmu viņam ir piemērojusi medicīniski pedagoģiskā komisija (līdz 4. klasei to dara pašvaldību komisija, bet, sākot no 5. klases, - valsts komisija). Viņš mācās kopā ar citiem bērniem (tādā skolā, kur ir pieejama šāda programma), taču skolotāji viņam dod īsākus vai vieglākus uzdevumus. Viņam var ik pa brīdim ļaut pastaigāt pa klasi (vairāk starpbrīžu), nereti ar viņu individuāli strādā speciālais pedagogs vai skolotāja palīgs, un galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, lai viņš normāli socializētos un iekļautos klases vidē, nevis tiektos pēc augstiem akadēmiskiem sasniegumiem. Ralfs mums ir šeit pieminēts, lai ilustrētu atšķirību starp mācīšanās traucējumiem un attīstības traucējumiem. Ralfam ir nevis atbalsta pasākumi, bet pilnīgi individuāls izglītības plāns. 


Tad ko lai es daru ar Bārtu?
Simpsones kundze, parunājiet ar vīru, apspriedieties ar pašu Bārtu un izlemiet, vai atbalsta pasākumi viņam varētu palīdzēt nokārtot 6. klases diagnostiskos darbus. Ja uzskatāt, ka pārbaudījumu kārtošana atsevišķā telpā (ar pārējiem, kam piemēroti atbalsta pasākumi) ļaus viņam labāk koncentrēties, atnāciet uz skolu un parakstiet atbalsta pasākumu veidlapu. Ja ne - atsakieties no atbalsta pasākumiem un veiciniet Bārta sekmīgumu, strādājot ar viņu mājās, veicinot impulsu kontroli (sauktu arī par spēju savaldīties) un uzsverot izglītības nozīmīgumu.



svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Prieks atgriezties!


Sveiki, mīļie!
Ir pagājuši trīs gadi kopš pēdējā ieraksta šajā blogā, bet tam joprojām ir 28 "lasītāji", lai gan neviens no agrākajiem ierakstiem vairs nav pieejams lasīšanai - tāpat kā mans otrs blogs "Bērnu lapa". Man prieks par ikvienu, kurš atgriezīsies vai nejauši uzdursies un te paciemosies.

Bet, Diāna, kā tad tā? Kur tu pazudi uz trīs gadiem?
Man daudzi jautāja pēc "Bērnu lapas" aizvēršanas, kur tā ir palikusi un kāpēc vairs nav pieejama. Galvenais iemesls bija tas, ka mani bērni bija sasnieguši skolas vecumu un bija neapmierināti ar to, ka jaunajā skolā daudzi par viņiem zina no "Bērnu lapas" - arī tādu informāciju, kas skolasbiedriem nebūtu jāzina. Tai dienā, kad viņi par to sūdzējās, es aizvēru "Bērnu lapu" - ar visiem resursiem, ko daudzi vecāki un pat bērnudārzu audzinātāji bija bieži izmantojuši, audzinot, izklaidējot un attīstot citus bērnus. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls. Gan "Bērnu lapa", gan arī šis blogs sākotnēji tapa, lai man, pārceļoties no pilsētas uz laukiem, būtu iespēja socializēties, būt kopā ar līdzīgi domājošiem, justies piederīgai, komunicēt ar pasauli. Vēlreiz mainot dzīvesvietu daudz tuvāk Rīgai un bērniem kļūstot daudz patstāvīgākiem, pavērās plašas iespējas un vajadzība pēc saskarsmes internetā ļoti mazinājās. Tomēr man visus šos gadus ļoti pietrūka bloga draudzeņu un specifiskā saziņas veida! Tiesa gan, redzu, ka liela daļa no jums ir krasi samazinājušas darbošanos blogosfērā - gan Laine, gan Aija, gan Inese, gan Madara, gan "Sarkanā Biete" Ilze, kas pārcēlusies uz citu adresi zem mango koka, gan daudzas citas man ļoti tuvas un mīļas rakstītājas, kuru blogos jaunu ierakstu nav jau vairāk nekā gadu. Savulaik mēs visas bijām vienā "mammu blogu" vilnī ar aptuveni līdzīga vecuma bērniem, un droši vien katrai ir savi iemesli paiešanai nostāk no blogu vides, bet daļa iemeslu varētu būt līdzīgi.

Kas ir mainījies pa šiem trim gadiem?
Pirmkārt, "tulkotāja" vairs nav pirmā atbilde uz jautājumu "kas tu esi?" Ikdienā daudz biežāk uz šo jautājumu man jāatbild, ka esmu skolas psiholoģe. Tai pašā laikā esmu izaugusi līdz stadijai, kad patiesā atbilde vairs vispār nebūtu saistīta ar profesiju vai darbavietu. Pēc pusgada beigšu klīnisko psihologu maģistrantūras programmu Latvijas Universitātē, un šobrīd jau pusotru gadu strādāju skolā. Man ir daudz sakāma par Latvijas izglītības sistēmu, par mūsu skolēniem, unikālajām grūtībām, ar ko saskaras mūsdienu ģimenes utt. 
Otrkārt, man pašai ir divi pamatskolēni, gandrīz jau pusaudži - jaunā vecumposmā, kad mana uzmanība un iesaistīšanās ir vajadzīga ne mazāk kā agrākā bērnībā, bet citādā veidā. Ir jauni izaicinājumi. "Bērnu lapas" vecums sen palicis aiz muguras, un viņi paši veido savu interneta identitāti.
Treškārt, dzīve ir kļuvusi ārkārtīgi spraiga un interesanta. Dārzkopība, lai gan joprojām mani interesē, ir pilnīgi pamesta novārtā - šogad manā dārzā bija vairs tikai viena puķu dobe, bet visur citur ap peonijām, astilbēm un dekoratīvajām zālēm apauga zālājs - nākamgad nebūs citādi. Rokdarbi aprobežojas ar taisnām vīlēm - apšūt malu galdautam vai pāršūt rāvējslēdzēju, bet neko citu neesmu ne šuvusi, ne adījusi gadiem. Manas intereses šai rudenī galvenokārt ir saistītas ar izglītību - gan savām studijām, gan dažādiem kursiem un apmācībām, gan skolu, kurā strādāju, gan manu bērnu izglītību - es daudz rakstīšu par izglītību un psihologa darbu. Es vadu vecāku atbalsta grupas - "Bērnu emocionālā audzināšana" (BEA) un "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" (CAP). Šajā dzīves posmā mani ļoti interesē viss, kas saistīts ar cilvēka fizisko ķermeni - uzturu, fizisko slodzi, organisma darbību, veselību, svara regulēšanas mehānismiem un psiholoģiskajiem aspektiem. Jādomā, ka daudz rakstīšu arī par to (mans maģistra darbs būs par kompulsīvo ēšanu un emociju atpazīšanu/regulāciju - par to vēl parunāsim!). 

Kāpēc tu esi izlēmusi atgriezties?
Tas nav pēkšņs lēmums, tas ir urdījis manu prātu visus šos trīs gadus - man ir ļoti pietrūcis šādas neformālas komunikācijas. Studējot bieži ir licies, ka dzīves uztvere tik krasi un strauji mainās, ka nav iespējams par to rakstīt tā, lai kādam būtu arī jēga vai interese to lasīt. Man ir bijis bail uzrakstīt kaut ko aplamu, zinātniski nepamatotu, vienlaikus - ir bijis bail, ka, rakstot blogu, es zaudēšu potenciālos klientus, kuri kaut ko par mani izlasīs un izlems nenākt pie manis kā pie psihologa. Nav daudz psihologu, kuri atklāti rakstītu par savu ikdienu vai darbu, bet tas nenozīmē, ka to nedrīkst darīt. Tagad esmu sapratusi, ka katrs klients atrod savu speciālistu, ka man vienmēr pietiks darba, ka esmu gana kompetenta, lai paustu savu viedokli, un galu galā - ka dzīve ir īsa. Ja gribas rakstīt, tad nav ko marinēties. 

Par ko te varēs lasīt?
Par to, kas mani nodarbina un interesē:
  • par cilvēkiem, viņu domām, emocijām, grūtībām, uzvarām - būs sarunas, apraksti, intervijas;
  • par izglītību, darbu skolā, pusaudžu vecumposmu, atbalsta pasākumiem utt.;
  • par centieniem savest kārtībā savu fizisko ķermeni, apzinoties, ka liela daļa problēmu cēloņu "ir galvā";
  • par savu dzīvi - virtuvi, dārzu, grāmatām, ceļojumiem, teātriem, filmām, mūziku, grūtībām un pacilājošiem brīžiem.
Par ko te nevarēs lasīt?
Par visu, kas ir pretrunā ar psihologa ētiku, par klientiem, konfidenciālu informāciju. Jādomā, ka nerakstīšu par politiku, reliģiju un profesionālo sportu. 

Ko darīt, ja man ir diametrāli pretējs viedoklis kādā jautājumā?
Mēs varam diskutēt, bet es paturu tiesības dzēst jebkuru cieņu aizskarošu vai naidu kurinošu komentāru.

Uz saprašanos!