svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

Atbalsta pasākumi Bārtam Simpsonam

Atbalsta pasākumu piemērošana ir liela daļa no skolas psihologa darba, sevišķi rudeņos, un es ikdienā dzirdu vienus un tos pašus jautājumus no vecākiem, tāpēc šajā ierakstā apkopošu tipiskākos jautājumus un atbildes.

Lai būtu interesantāk, iztēlosimies, ka skolas psiholoģe ir lūgusi kāda īpaši dauzonīga skolēna māti ierasties skolā, lai parunātu par kaut ko tik aizraujošu kā atbalsta pasākumi. Mamma mūsu izfantazētajā modelī būs apzinīga, noraizējusies sieviete, kas nenogurstoši rūpējas par savu ģimeni un kurai nav tiešas pieredzes ar skolas psihologu vai jebkādu psihologu. Vīrs par bērnu sekmēm interesējas maz, un desmitgadīgais dēls nupat ir beidzis sākumskolu un nonācis pamatskolā, kur mācību viela kļūst grūtāka, katru priekšmetu pasniedz cits skolotājs, un ir bīstami pietuvojusies pubertāte. Lai būtu skaidrs, kurš ir kurš, Mārdža mums runās treknrakstā, bet Kosmiskais Atbilžu Sniedzējs izteiksies ar pavisam parastiem burtiem.


Kāpēc man zvana skolas psiholoģe? Kas viņai vajadzīgs? 
Simpsones kundze, skolas psiholoģei ir nepieciešams saņemt jūsu atļauju veikt bērna psiholoģisko izpēti. Svarīgs izpētes posms ir anamnēzes jeb "dzīves vēstures" ievākšana. Tas nozīmē, ka viņa uzdos jautājumus par jūsu bērna agrīno attīstību (iespējams, pat par grūtniecības norisi un dzemdībām), par to, kādā vecumā bērns sācis staigāt, runāt, kā veicies bērnudārzā, sākumskolā, kā viņš vai viņa iekļaujas kolektīvā un ar kādām grūtībām vecāki saskaras ģimenē saistībā ar šo bērnu. Kad izpēte būs galā, skolas psiholoģe centīsies vēlreiz sarunāt tikšanos, lai izklāstītu izpētes rezultātus, sniegtu ieteikumus un informētu par turpmāko darbu ar jūsu bērnu. Ja skolēnam ir nepieciešami atbalsta pasākumi, jums ir tiesības no tiem atteikties vai apstiprināt piekrišanu ar parakstu.

Gada sākumā Bārts atnesa mājās lapiņu, kur bija jāparakstās, ka ļauju psihologam strādāt ar savu bērnu. Vai ar to nepietiek?
Ir nepieciešama tā saucamā "informētā piekrišana". Skolas nereti cenšas atvieglot darbu, iedodot šādas lapiņas uz mājām visiem bērniem, tomēr jums ir tiesības zināt, tieši kas un ar kādu mērķi tiks darīts ar jūsu bērnu, tāpēc psihologs centīsies sarunāt personīgu tikšanos.

Bārtam esot vajadzīgi atbalsta pasākumi. Vai tas nozīmē, ka viņš ir dumjš?
Tas to nebūt nenozīmē. Atbalsta pasākumus piešķir tad, ja kādam no MācībSpēkiem šķiet, ka tie bērnam varētu palīdzēt pilnīgāk atainot savas zināšanas pārbaudes darbos. Varētu sacīt, ka tie ir domāti, lai bērni ar kaut kādām specifiskām grūtībām varētu pēc iespējas vienlīdzīgāk kārtot pārbaudes darbus, tā sacīt, lai bērnam raksturīgas īpatnības netraucētu pienācīgi atspoguļot viņa reālās zināšanas un iemaņas. Atbalsta pasākumi nav nekādi īpaši atvieglojumi! Skolēnam ar atbalsta pasākumiem pārbaudes darbā nebūs vieglāki jautājumi vai pielaidīgāka vērtēšanas sistēma. Viņš nevarēs uzzināt eksāmenu jautājumus divas dienas pirms eksāmena. Viņam nebūs atļauts izmantot grāmatas un internetu, lai eksāmena laikā uzzinātu to, ko viņš nav pacenties iemācīties iepriekš.

Nu ir mazliet skaidrāks, kas nav atbalsta pasākumi. Bet kas tie ir?
Tad nu tā. Latvijā tos regulē 2013. gada 17. decembra Ministru Kabineta noteikumi Nr. 1510 "Valsts pārbaudījumu norises kārtība". Atbalsta pasākumus var piemērot, balstoties uz skolas psihologa vai logopēda atzinumu. Ja skolā nav psihologa vai logopēda, skolotāji bērnu var sūtīt uz medicīniski pedagoģisko komisiju. Dažkārt pašiem skolēniem vai viņu vecākiem šķiet, ka atbalsta pasākumi būtu noderīgi - tad viņiem ir iespēja vērsties pie skolas psihologa (vai medicīniski pedagoģiskās komisijas), lai izvērtētu, vai tā tiešām ir. Lielākoties iniciatīva nāk no skolotājiem, jo viņi ar bērniem strādā ikdienā un labi zina raksturīgākās grūtības.



Piemēram, vēstures skolotāja ievēro, ka Nelsons slikti lasa. (Tas ir tikai piemērs, es nebūt neapgalvoju, ka Nelsonam Muncam ir mācīšanās traucējumi!) Viņš spēj atcerēties informāciju un labi saprot to, ko viņa stundā stāsta, bet, kad pašam jāizlasa uzdevuma nosacījumi, viņš neuztver izlasīto, sadusmojas un vispār neizpilda uzdevumu, tāpēc ir nesekmīgs. Skolotāja lūdz, lai skolas psiholoģe Nelsonam veic izpēti, un atklājas, ka viņam ir disleksija - lasīšanas traucējumi. Šī iemesla dēļ Nelsonam tiek piemērots atbalsta pasākums - uzdevuma teksta nolasīšana priekšā. Nu viņš vēstures eksāmenā varēs atbildēt atbilstoši savām zināšanām, nevis lasīšanas grūtībām.




Otrs piemērs mums būs Milhauzs. Viņš lasa ļoti labi, taču viņa darba temps ir ļoti lēns. (Arī šis ir tīri teorētisks piemērs. Milhauz, lūdzu, neapvainojies, ja tā nebūt nav!) Kad atskan zvans un citi bērni skrien ārā no klases, lai veikalā sapirktu bulciņas vai kādu spundētu tualetē un slēgtu ārā gaismu, Milhauzs vēl raksta. Viņa zināšanas par konkrēto tēmu ir labas, un viņš veiksmīgi tiek galā ar mācībām, taču domā, raksta un rēķina lēnāk par citiem. Matemātikas skolotāja spriež, ka Milhauzam ļoti palīdzētu papildu laiks pārbaudes darbos, lai viņš bez lieka satraukuma var visu izdomāt, uzrakstīt un pārlasīt. 


Šerijas darba temps ir normāls, un arī lasīšana grūtības nesagādā, taču viņai ir vāja atmiņa. Viņai ir ļoti grūti atkārtot pat to, ko skolotāja ir tik tikko pateikusi. Lai iemācītos dzejoli, viņai tas jālasa un jāskandina stundām ilgi. Viņai ir grūti atcerēties, vai divdabja teiciens ir jāliek komatos. Ko nu par komatiem - viņai ir grūti pat atcerēties, ar ko divdabja teiciens atšķiras no izteicēja! Pārbaudes darbu latviešu valodā viņa varētu uzrakstīt gluži labi, ja vien drīkstētu pašpikot, kā tur bija ar tiem komatiem. Skolotājai nešķiet taisnīgi, ka meitenei jācieš sliktās atmiņas dēļ, kuru labot nav viņas spēkos, tāpēc skolas psiholoģe piemēro Šerijai atbalsta pasākumu - atgādnes. Tie ir tādi kā nelieli špikerīši, ko Šerija izgatavos pati (droši vien kopā ar skolotāju vai mammu), kuros varēs ieskatīties, kad vien aizmirsīsies, kā tur bija ar to divdabja teicienu. Jāņem vērā, ka viņa nedrīkstēs sataisīt atgādnes tikai uz valsts diagnostisko darbu un ierasties ar veselu lērumu lapiņu, kurās faktiski pārkopēta visa mācību grāmata! Lai viņa drīkstētu izmantot atgādnes eksāmenā, viņai tās jāsagatavo un jālieto jau mācību gada laikā.


Beidzot esam tikuši līdz Bārtam. Kurš gan nepazīst Bārtu? Bārtam ir gaiša galva, par atmiņu viņš nesūdzas, darba temps ir ļoti ātrs, taču ik sīkums novērš viņa uzmanību. Viņam ir grūtības koncentrēties - tiklīdz klasē kāds izdara ko muļķīgu vai palaidnīgu, Bārta uzmanība pilnībā pievēršas viņam. Ja klasē lido muša, aiz loga brauc ātrā palīdzība ar sirēnām, kaut kas smird vai kāds sačukstas, Bārtam pagaist no prāta dotais uzdevums. Domas aizklīst, viņš sāk apzīmēt grāmatu vāciņus, knibināt dzēšgumiju, ņemties ar telefonu, sūtīt zīmītes vai sačukstēties ar draugiem. Viņam ieteicams kārtot pārbaudes darbus atsevišķā telpā, kur citi nevar novērst viņa uzmanību. Šī iemesla dēļ skolas psiholoģe vēlas runāt ar Mārdžu. Viņa izskaidros, kas izpētes rezultātos liek domāt par to, ka Bārtam nāktu par labu atbalsta pasākumi. Viņa ieteiks, ko Mārdža varētu darīt mājās, lai uzlabotu Bārta sekmes (Bārtam vajag daudz pozitīvo pastiprinājumu - tas nozīmē - uzslavu un apbalvojumu!). Viņa iedos Mārdžai parakstīt atbalsta pasākumu lapu, kas ir sastādīta tieši Bārtam, balstoties uz viņa stiprajām pusēm un grūtībām. Ja Mārdža uzskatīs, ka Bārts ir vienkārši slinks un viņam nav vajadzīgi nekādi atbalsta pasākumi, viņai būs tiesības atteikties, taču nav iemesla baidīties, ka atbalsta pasākumu piemērošana ietekmēs Bārta turpmākās skolas gaitas, piemēram, pēc 9. klases iestājoties vidusskolā. Ne diplomā, ne sekmju lapā neparādās informācija, ka pārbaudes darbos izmantoti atbalsta pasākumi.


Bet ja nu tiešām vajag atvieglotu mācību programmu? Ja nu papildu laiks, priekšā lasīšana, atgādnes un atsevišķa telpa nelīdzēs?

Vēl jau mums ir mazais Ralfs. Viņš ir citāds. Viņš netiek līdzi mācībās ne tāpēc, ka ir noslinkojis un pirmās četras klases pavadījis, skatoties planšetes ekrānā. Viņam ir konstatēti attīstības traucējumi. Lai gan viņš mācās jau 4. klasē, viņš joprojām tikpat kā neprot lasīt, skaita uz pirkstiem, neizprot ne reizināšanu, ne dalīšanu. Angļu valodā viņš vēl aizvien nav iemācījies krāsas. Loģikas uzdevumi viņam nav izprotami. Tabulas un shēmas, ko skolotāji izmanto, lai uzskatāmi paskaidrotu mācāmo vielu, viņam tikai jauc prātu. 
Viņam ir piešķirta īpaša mācību programma, kas domāta izglītojamajiem ar attīstības traucējumiem (sarunvalodā saukta par programmu "58"). Šo programmu viņam ir piemērojusi medicīniski pedagoģiskā komisija (līdz 4. klasei to dara pašvaldību komisija, bet, sākot no 5. klases, - valsts komisija). Viņš mācās kopā ar citiem bērniem (tādā skolā, kur ir pieejama šāda programma), taču skolotāji viņam dod īsākus vai vieglākus uzdevumus. Viņam var ik pa brīdim ļaut pastaigāt pa klasi (vairāk starpbrīžu), nereti ar viņu individuāli strādā speciālais pedagogs vai skolotāja palīgs, un galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, lai viņš normāli socializētos un iekļautos klases vidē, nevis tiektos pēc augstiem akadēmiskiem sasniegumiem. Ralfs mums ir šeit pieminēts, lai ilustrētu atšķirību starp mācīšanās traucējumiem un attīstības traucējumiem. Ralfam ir nevis atbalsta pasākumi, bet pilnīgi individuāls izglītības plāns. 


Tad ko lai es daru ar Bārtu?
Simpsones kundze, parunājiet ar vīru, apspriedieties ar pašu Bārtu un izlemiet, vai atbalsta pasākumi viņam varētu palīdzēt nokārtot 6. klases diagnostiskos darbus. Ja uzskatāt, ka pārbaudījumu kārtošana atsevišķā telpā (ar pārējiem, kam piemēroti atbalsta pasākumi) ļaus viņam labāk koncentrēties, atnāciet uz skolu un parakstiet atbalsta pasākumu veidlapu. Ja ne - atsakieties no atbalsta pasākumiem un veiciniet Bārta sekmīgumu, strādājot ar viņu mājās, veicinot impulsu kontroli (sauktu arī par spēju savaldīties) un uzsverot izglītības nozīmīgumu.



svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Prieks atgriezties!


Sveiki, mīļie!
Ir pagājuši trīs gadi kopš pēdējā ieraksta šajā blogā, bet tam joprojām ir 28 "lasītāji", lai gan neviens no agrākajiem ierakstiem vairs nav pieejams lasīšanai - tāpat kā mans otrs blogs "Bērnu lapa". Man prieks par ikvienu, kurš atgriezīsies vai nejauši uzdursies un te paciemosies.

Bet, Diāna, kā tad tā? Kur tu pazudi uz trīs gadiem?
Man daudzi jautāja pēc "Bērnu lapas" aizvēršanas, kur tā ir palikusi un kāpēc vairs nav pieejama. Galvenais iemesls bija tas, ka mani bērni bija sasnieguši skolas vecumu un bija neapmierināti ar to, ka jaunajā skolā daudzi par viņiem zina no "Bērnu lapas" - arī tādu informāciju, kas skolasbiedriem nebūtu jāzina. Tai dienā, kad viņi par to sūdzējās, es aizvēru "Bērnu lapu" - ar visiem resursiem, ko daudzi vecāki un pat bērnudārzu audzinātāji bija bieži izmantojuši, audzinot, izklaidējot un attīstot citus bērnus. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls. Gan "Bērnu lapa", gan arī šis blogs sākotnēji tapa, lai man, pārceļoties no pilsētas uz laukiem, būtu iespēja socializēties, būt kopā ar līdzīgi domājošiem, justies piederīgai, komunicēt ar pasauli. Vēlreiz mainot dzīvesvietu daudz tuvāk Rīgai un bērniem kļūstot daudz patstāvīgākiem, pavērās plašas iespējas un vajadzība pēc saskarsmes internetā ļoti mazinājās. Tomēr man visus šos gadus ļoti pietrūka bloga draudzeņu un specifiskā saziņas veida! Tiesa gan, redzu, ka liela daļa no jums ir krasi samazinājušas darbošanos blogosfērā - gan Laine, gan Aija, gan Inese, gan Madara, gan "Sarkanā Biete" Ilze, kas pārcēlusies uz citu adresi zem mango koka, gan daudzas citas man ļoti tuvas un mīļas rakstītājas, kuru blogos jaunu ierakstu nav jau vairāk nekā gadu. Savulaik mēs visas bijām vienā "mammu blogu" vilnī ar aptuveni līdzīga vecuma bērniem, un droši vien katrai ir savi iemesli paiešanai nostāk no blogu vides, bet daļa iemeslu varētu būt līdzīgi.

Kas ir mainījies pa šiem trim gadiem?
Pirmkārt, "tulkotāja" vairs nav pirmā atbilde uz jautājumu "kas tu esi?" Ikdienā daudz biežāk uz šo jautājumu man jāatbild, ka esmu skolas psiholoģe. Tai pašā laikā esmu izaugusi līdz stadijai, kad patiesā atbilde vairs vispār nebūtu saistīta ar profesiju vai darbavietu. Pēc pusgada beigšu klīnisko psihologu maģistrantūras programmu Latvijas Universitātē, un šobrīd jau pusotru gadu strādāju skolā. Man ir daudz sakāma par Latvijas izglītības sistēmu, par mūsu skolēniem, unikālajām grūtībām, ar ko saskaras mūsdienu ģimenes utt. 
Otrkārt, man pašai ir divi pamatskolēni, gandrīz jau pusaudži - jaunā vecumposmā, kad mana uzmanība un iesaistīšanās ir vajadzīga ne mazāk kā agrākā bērnībā, bet citādā veidā. Ir jauni izaicinājumi. "Bērnu lapas" vecums sen palicis aiz muguras, un viņi paši veido savu interneta identitāti.
Treškārt, dzīve ir kļuvusi ārkārtīgi spraiga un interesanta. Dārzkopība, lai gan joprojām mani interesē, ir pilnīgi pamesta novārtā - šogad manā dārzā bija vairs tikai viena puķu dobe, bet visur citur ap peonijām, astilbēm un dekoratīvajām zālēm apauga zālājs - nākamgad nebūs citādi. Rokdarbi aprobežojas ar taisnām vīlēm - apšūt malu galdautam vai pāršūt rāvējslēdzēju, bet neko citu neesmu ne šuvusi, ne adījusi gadiem. Manas intereses šai rudenī galvenokārt ir saistītas ar izglītību - gan savām studijām, gan dažādiem kursiem un apmācībām, gan skolu, kurā strādāju, gan manu bērnu izglītību - es daudz rakstīšu par izglītību un psihologa darbu. Es vadu vecāku atbalsta grupas - "Bērnu emocionālā audzināšana" (BEA) un "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" (CAP). Šajā dzīves posmā mani ļoti interesē viss, kas saistīts ar cilvēka fizisko ķermeni - uzturu, fizisko slodzi, organisma darbību, veselību, svara regulēšanas mehānismiem un psiholoģiskajiem aspektiem. Jādomā, ka daudz rakstīšu arī par to (mans maģistra darbs būs par kompulsīvo ēšanu un emociju atpazīšanu/regulāciju - par to vēl parunāsim!). 

Kāpēc tu esi izlēmusi atgriezties?
Tas nav pēkšņs lēmums, tas ir urdījis manu prātu visus šos trīs gadus - man ir ļoti pietrūcis šādas neformālas komunikācijas. Studējot bieži ir licies, ka dzīves uztvere tik krasi un strauji mainās, ka nav iespējams par to rakstīt tā, lai kādam būtu arī jēga vai interese to lasīt. Man ir bijis bail uzrakstīt kaut ko aplamu, zinātniski nepamatotu, vienlaikus - ir bijis bail, ka, rakstot blogu, es zaudēšu potenciālos klientus, kuri kaut ko par mani izlasīs un izlems nenākt pie manis kā pie psihologa. Nav daudz psihologu, kuri atklāti rakstītu par savu ikdienu vai darbu, bet tas nenozīmē, ka to nedrīkst darīt. Tagad esmu sapratusi, ka katrs klients atrod savu speciālistu, ka man vienmēr pietiks darba, ka esmu gana kompetenta, lai paustu savu viedokli, un galu galā - ka dzīve ir īsa. Ja gribas rakstīt, tad nav ko marinēties. 

Par ko te varēs lasīt?
Par to, kas mani nodarbina un interesē:
  • par cilvēkiem, viņu domām, emocijām, grūtībām, uzvarām - būs sarunas, apraksti, intervijas;
  • par izglītību, darbu skolā, pusaudžu vecumposmu, atbalsta pasākumiem utt.;
  • par centieniem savest kārtībā savu fizisko ķermeni, apzinoties, ka liela daļa problēmu cēloņu "ir galvā";
  • par savu dzīvi - virtuvi, dārzu, grāmatām, ceļojumiem, teātriem, filmām, mūziku, grūtībām un pacilājošiem brīžiem.
Par ko te nevarēs lasīt?
Par visu, kas ir pretrunā ar psihologa ētiku, par klientiem, konfidenciālu informāciju. Jādomā, ka nerakstīšu par politiku, reliģiju un profesionālo sportu. 

Ko darīt, ja man ir diametrāli pretējs viedoklis kādā jautājumā?
Mēs varam diskutēt, bet es paturu tiesības dzēst jebkuru cieņu aizskarošu vai naidu kurinošu komentāru.

Uz saprašanos!