trešdiena, 2016. gada 30. novembris

Zīmuļi pieaugušajiem


Šķiet, tracis par pieaugušajiem domātajām krāsojamām grāmatām  ir norimis. Ir norimuši tie, kuri domā, ka krāsojamās grāmatas pieaugušos padara infantilus un ka pret viņu pārpasaulīgo stresu šāda metode ir bezspēcīga. Taču metode ir laba. Psihologi to ir izmantojuši krietni senāk par jauno modes kliedzienu. Mēs visi zinām, ka sīkā motorika (pirkstu kustības) ir saistīta ar valodas un runas attīstību. Nemierīgu bērnu vecāki droši vien ir ievērojuši, ka viņu atvases sēž mierīgāk, runā atraisītāk un var ilgāk koncentrēties, ja rokas ar kaut ko ir aizņemtas (kaut vai planšeti vai telefonu). Arī daudzi pieaugušie pēc ilgas telefona sarunas ierauga, ka ir piezīmējuši pilnu lapu ar ķiņķēziņiem, izravējuši veselu dobi vai nemanot noberzuši netīru logu (vai nolupinājuši krāsu no galda).
Strādājot skolā, es jau pirmajās izpētes/konsultācijas minūtēs redzu, vai bērnam būs vieglāk runāt, ja viņam iedos kaut ko rokās. Dažiem bērniem ir vieglāk risināt grūtus uzdevumus, šūpojoties uz krēsla, knibinot zīmuļa dzēšgumiju vai graužot pildspalvas galu. Ja pieaugušais to nesaprot un aizliedz, bērns sajūt divkāršu spriedzi - pirmkārt, ir grūtāk koncentrēties uz uzdevumu, otrkārt, vēl jāpiedomā, lai valdītos un neļautos mierinošajai nodarbei. Esmu runājusi ar skolotājām savā skolā - liela daļa, sevišķi sākumskolā, apzinās, ka bērniem tā ir vieglāk, un neliedz viņiem kustēties, pildot uzdevumus. Bērniem vispār nav dabiski visu dienu sēdēt krēslā taisnu muguru! Ceru, ka pienāks diena, kad arī Latvijas skolās varēs atļauties dažāda veida "dīdīšanās krēslus" (fidget chairs, wobble chairs, vidgets etc), kas ļoti atvieglo darbu ar tiem skolēniem, kam ir aktivitātes vai uzmanības traucējumi vai kuri vienkārši ir ļoti kustīgi.

Attēlu rezultāti vaicājumam “wobble chair”

Šo to mēs varam darīt arī bez papildu finansējuma - apsiet ap krēsla kājām biezas, izturīgas gumijas, lai bērnam ir, ko mīcīt ar kājām, mājās mudināt viņu mācīties, sēžot uz stabilitātes bumbas utt. Bet šis ieraksts ir par ko citu.
- Kā, vai tad? Par ko gan, Diāna! - sauc domās aizklīdušais lasītājs.
- Par krāsojamām grāmatām pieaugušajiem! - attrauc Diāna, pie sevis nodomādama: "Kad gan būs pieejami dīdīšanās krēsli pieaugušajiem?" (Un tagad visi paskatāmies uz saviem "biroja krēsliem" pie datora un padomājam, cik bieži mēs tajos ripināmies, dīdāmies, atgāžamies atzveltnē u.tml.)

Toties krāsojamās grāmatas pieaugušajiem ir pieejamas jau tagad!
- Kas tie par nīkuļiem un muļļām, kuriem vajag jau izdrukātu zīmējumu, ko krāsot? Kur paliek radošums! Kāpēc viņi nezīmē paši? - kaujas karogus vicina krāsošanas nīdēji.
Diemžēl ļoti daudzi pieaugušie nav zīmējuši tik sen, ka baidās no zīmuļiem. Daudzi nejūt sevī tādus radošos resursus, lai izpaustos mākslas darbos, iztēlē radītu un uz papīra uzliktu fantastiskus tēlus un oriģinālas ainas. Taču tas nav iemesls liegt sev gandarījumu par tūlītēju rezultātu, prieku par iekļaušanos līnijās, taktīlo baudījumu, vienmērīgi spiežot zīmuli pret papīru... Vēl tur ir papīra un zīmuļa smarža, vieglais spīdums no grafīta, roku kustības, klusa šņirkstoņa... Un tad vēl tā saldi tīksmīgā bezjēdzības apziņa...
Daudziem pieaugušajiem ikdienā nav laika darīt pilnīgi neko, kam nebūtu praktiskas, funkcionālas nozīmes. Krāsošana viņiem var sagādāt lielu prieku tieši ar savu bezmērķīgumu. Tā ir kā meditācija tiem, kas nemeditē. Dziesma tiem, kas nedzied. Nav svarīgi, vai izkrāsosi visu vai pametīsi pusratā. Neviens nevērtēs, neliks atzīmes, nepārbaudīs. Mūsdienās ļoti daudziem cilvēkiem ir ļoti maz tādu nodarbju, kas ļautu atslābināties, neko sevišķu nedomāt, pabūt vieniem ar sevi. Izšūšana? Saliekamattēlu ("pužļu") likšana? Pudeļu mešana?

- Bet krāsošana ir bērnišķīga! Infantila, idiotiska! Salkana, sentimentāla, stulba!
Nu, ja dzīve dod citronus... Ja dzīve dod krāsojamās lapas, nozīmi varam piešķirt mēs paši.
Piedāvāju jums internetā uz labu laimi atrastas lapas (tas nozīmē - bez atsaucēm), ko esmu pielāgojusi depresīvajiem, ciniskajiem, nihilistiskajiem, izdegušajiem, dzīves nomocītajiem. Nopērciet puslīdz labus zīmuļus, izdrukājiet un uz priekšu! Galu galā - vēl viens iemesls pasmīnēt par sevi. Kas zina - varbūt sagribēsies arī parunāt, pirkstus kustinot.







P.S. Var taču dažreiz paākstīties.

svētdiena, 2016. gada 6. novembris

Trīs lietas - labas lietas (un trīs sliktas lietas)

Trijnieks jau vispār ir tāds interesants skaitlis. Ja latviski ir "trīs lietas - labas lietas", tad angliski ir gan "bad luck/bad things/death comes in threes" (latviskais ekvivalents būtu "nelaime nenāk viena"), gan "third time's the charm" ("trešā reize - veiksmīgā"). Ir dažādas teorijas par to, kāpēc trijnieks daudzu tautu folklorā ir apvīts ar zināmu maģiskumu, bet skaidrs, ka trijnieks ir ērts skaitlis - ne par maz, ne par daudz.
Trijnieks ir arī ļoti parocīgs kā komunikācijas veicināšanas līdzeklis ģimenē. Es te nerunāju par reizēm, kad bērns atnāk mājās ar trijnieku e-klasē, un komunikācija uzreiz sāk ritēt neparasti raiti un aktīvi. Runa nav arī par tādām banālām situācijām kā trīsstūri attiecībās. Es te vairāk par tādu metodi, kuru:
1) daudzi zina un izmanto;
2) daudzi zina un neizmanto;
3) daudzi nezina un tātad arī neizmanto.

Metode ļoti vienkārša un noderīga, rada sajūtu, ka komunikācija notiek un ka esam informēti par svarīgāko savu ģimenes locekļu dzīvē. Vārdu sakot, kaut kas līdzīgs spēlei - izmantojama gan frontāli, gan individuāli, proti, tā var kliedēt klusumu pie kopīga vakariņu galda vai arī var būt izmantojama aci pret aci gulētiešanas laikā vai citā vakara posmā, kas ir piemērots ikvakara tradīcijas ieviešanai.
"Nosauc trīs labas un trīs sliktas lietas, ko šodien piedzīvoji."
Vārds "lietas" šādā kontekstā droši vien liek saviebties ne tikai man, bet iztēlē sakniebsim lūpas un sakodīsim zobus, un nepiesiesimies vārdiem, jo mērķis (dažkārt!) attaisno pat stila kļūdas.

Tātad.
Sēžam pie galda ar visu ģimeni (kopīgas maltītes apgriezti korelē ar tabakas, alkohola un marihuānas lietošanu pusaudžu vidū, vājām sekmēm, depresīviem simptomiem un pašnāvnieciskām domām), patīkami pavadām laiku un sakām: "Es šodien dabūju izgulēties, biju garā pastaigā un redzēju rozīti sniegā. Kādas trīs labas vai sliktas lietas šodien piedzīvojāt jūs?" Lai metode būtu iedarbīga, ir jāuzstāj, lai ikviens atbild kaut dažos vārdos, jo mūs no sirds interesē, kas notiek mūsu galdabiedru dzīvē.
Dažkārt pusaudži ir īgni vai kareivīgi - viņu dienā nav bijis it nekā laba, pat ne mazdruscītiņ. Lai viņi sāk ar trim sliktām lietām - kas tad ir bijis tik drausmīgi slikts un riebīgs šai neglābjami pretīgajā dienā. Galvenais, lai viņi dalās un iesaistās, pat ja viņiem tas liekas stulbi. Ir bijušas reizes, kad esmu pusaudzim teikusi priekšā: "Tev šodien nebija caurejas, vēmiena un galvassāpju - lūk, trīs labas lietas," un jau nākamajā reizē viņš pret šo vingrinājumu izturas pielaidīgāk un atbild vaļsirdīgāk. Primārais mērķis ir panākt, lai katrs ģimenes loceklis pārējiem pasaka vismaz šos pāris teikumus pa visu dienu, jo nereti pat šķietami saticīgās un draudzīgās ģimenēs kāds runā ar daļu ģimenes locekļu, bet ne visiem, ne katru dienu. Otrs mērķis, protams, ir veicināt to, lai mūsu mīļie cilvēki arī pa dienu pievērš uzmanību priecīgiem, patīkamiem, skaistiem mirkļiem, zinot, ka vakarā varēs tos pieminēt un ar patiku atcerēties.
Ja gribam panākt dziļāku atklātību, nevis tikai uzzināt, kā katram pa dienu ir gājis, varam pieiet pie sava bērna pirms gulētiešanas un mudināt viņu pastāstīt, kādi trīs notikumi pa dienu viņiem ir sagādājuši prieku. Ir svarīgi apjautāties, vai nav bijis arī sliktu notikumu - neticiet tiem, kas apgalvo, ka sliktais ir jānoklusē un jāapslāpē! Jūs kā mammas un tēti noteikti gribēsiet dzirdēt arī to, kas bērna, pusaudža vai partnera dienā ir sagādājis skumjas vai dusmas. Ja bērns saka: "Nekā laba nebija, viss bija slikti," nesākam viņu bremzēt ar vārdiem: "Noteikti nebija tik traki," lai ātrāk tiktu prom no viņa gultas un varētu atgriezties pie savām ierīcēm. Mūsu mērķis ir stiprināt attiecības, nevis imitēt saziņu. Tomēr varu jūs mierināt - pieredze rāda, ka vairums ikdienā izvēlas runāt tikai par labo, ja kopumā dienu uzskata par veiksmīgu vai "normālu", bet katram gadījumam varam pajautāt, vai nebija nekā īpaši slikta šajā dienā.
Klusāks vai noslēgtāks bērns varbūt tiešām atbildēs ar trim vārdiem - un bieži vien šie vārdi būs vieni un tie paši ("brokastīs uzcepi pankūkas", "bija tikai piecas stundas", "izpildīju mājasdarbu"), bet tā mēs viņu mudinām apzināties dienas vērtību, apzināties "šeit un tagad", pievērst nozīmi arī sīkumiem, varbūt dažkārt netiešā veidā izteikt pateicību vai novērtēt mūsu pūles, kā arī mēs parādām, ka mums ir svarīgi, kas notiek ar mūsu ģimenes locekli.
Sociāli kompetents, aktīvs, sabiedrisks bērns droši vien jautās: "Bet tev? Kādas trīs labas un sliktas dienas bija tev?" Ir svarīgi atbildēt uz šo jautājumu nopietni un izvērsti, jo:
1) bērns vēlas sarunu;
2) šī mums ir iespēja (iespējams, vienīgā pa visu dienu) pašiem padomāt par savu dienu;
3) mēs mācām komunikācijas iemaņas - vispirms parunā viens, bet otrs klausās, tad abi mainās utt.

Pamēģiniet ieviest šo metodi regulāri katru vakaru vienu nedēļu, un ļoti iespējams, ka jums iepatiksies un jūs to turpināsiet. Es par to uzzināju tikai šīgada pavasarī, apgūstot BEA (Bērnu emocionālās audzināšanas) kursu, bet kopš tā brīža nav pagājusi ne diena, kad bērni nebūtu pirms gulētiešanas izmantojuši iespēju pastāstīt par savu dienu kaut dažos vārdos, ļaujot man uz minūtēm piecpadsmit izkāpt pašai no sava vāveres riteņa un paklausīties, kas notiek ar cilvēkiem, kas man ir ļoti svarīgi un kuriem es pa dienu bieži vien veltu pārāk maz laika.

Kas gan tas par ierakstu bez bildītes? Lūk, šodienas bildīte - vistiešākajā saistībā ar šo ierakstu!