ceturtdiena, 2017. gada 23. novembris

Kā atslābt?

(Atrodi dzeni)

Šis rudens ir bijis grūts. Esmu piedzīvojusi smagu izdegšanu, ilgas stundas strādājot skolā par psiholoģi, vienlaikus mēģinot iekustināt procesus privātpraksē Ogrē, vadot vairākas atbalsta grupas un pieņemot klientus individuāli, un tam visam paralēli vēl pelnot lauvas tiesu iztikas ar tulkošanas darbiem. Saprotot, cik tālu esmu aizbraukusi ne vien ar pārslodzi, bet arī arvien pieaugošu vienaldzību pret sevi un pret dzīvi, es aizpildīju Beka depresijas aptauju, kas ir pirmais psihologa instruments, ja ir aizdomas depresiju. Konstatējot sev vidēji smagu depresiju ar miega un ēšanas traucējumiem apvienojumā ar enerģijas un intereses trūkumu, sapratu, ka nedrīkstu ielaist izdegšanas sekas un ka ir jāsāk rīkoties.

Tā nu es aizgāju no darba skolā, kur biju nostrādājusi gandrīz trīs gadus un ļoti daudz mācījusies. Šķiršanās process nebija viegls, jutu milzīgu vainas apziņu par aiziešanu (arī tā var būt izdegšanas un depresijas pazīme). Vēl gandrīz divus mēnešus mani vajāja murgi, smagi miega traucējumi un neremdināma tieksme ēst.

Pamazām iekustējās dzīve privātpraksē. Mans mērķis nav aizpildīt visu savu dienu no rīta līdz vakaram ar klientiem privātpraksē (lai gan daždien tā gadās). Esmu atklājusi sevī jaunu entuziasmu un dziļu mīlestību pret tulkošanu, kaut gan šogad apritēja divdesmit gadi, kopš strādāju par tulkotāju. Pārsteidzoši (bet varbūt arī likumsakarīgi) - kopš strādāju par psihologu, esmu atklājusi valodā jaunas emocionālas nianses, dziļāk izprotu filmu un grāmatu varoņu rīcību, iemeslus un izjūtas. Vienlaikus spēju arī daudz vieglāk distancēties, vērot ar zinātnisku interesi, nevis emocionāli iesaistīties.

Šodien man piezvanīja no izdevniecības, kam tulkoju bērnu grāmatiņas un žurnālus. Tur ir ārkārtīgi jauka vadītāja, ar kuru ir ļoti viegli veidot kontaktu. Viņa man jautāja, kā man iet, un pa ilgiem laikiem varēju pateikt, ka man iet patiešām labi. Pie sevis padomājot, sapratu, ka šobrīd es beidzot varu darīt tikai to, kas man patīk. Šis secinājums līdzi veda nepatīkamu atskārsmi, ka joprojām esmu kā vilciens uz Mordoru - turpinu dzīties uz priekšu pa drūmiem purviem, kur pat saule nespīd, lai gan mierīgi varētu iebraukt depo un pārkārtoties uz citām sliedēm. Rakstot šos vārdus, saprotu, ka tā ir ļoti spēcīga metafora, jo, pirms tieku uz labākām sliedēm, man tiešām jāapstājas depo un jāpārorientējas. Vairāk jāguļ, vairāk jākustas. Jāēd uzturvielām bagātāks, dabiskāks ēdiens. Vairāk laika jāpavada ārā, biežāk jāsazinās ar tuviem cilvēkiem, kuri paaugstina dzīvesprieku. Jāpadzīvojas pa šo metaforisko depo, jāsakārto māja, jāsakārto attiecības ar sevi. Jāizvērtē un jāizanalizē esošā situācija, nevis pa galvu pa kaklu jābēg tālāk, nenoskaidrojot, kas gaida nākamo sliežu galā.

Tieši šobrīd ir droši, mierīgi, stabili. Smadzenes vēl traucas nezin kur, trauksme negrib rimties, ir aizmirsies, ko nozīmē - atslābt, nomierināties.
Viss ir labi, Diāna. Viss ir kārtībā. Neviens tevi nedzen. Izbaudi.

pirmdiena, 2017. gada 5. jūnijs

Skrējiens

Šķiet, pusotru gadu esmu bijusi kā sapīta. Kā ievīkstījusies ļoti, ļoti ciešā kokonā. Neesmu gribējusi laukā rēgoties. Esmu taupījusi enerģiju - kam? Daudz kas ir licies ļoti grūti. Daudz kas tiešām ir bijis ļoti grūti.
Pēc divām nedēļām noslēgsies trīs pēdējie gadi manā dzīvē. Maģistra darbs ir nodots, eksāmeni nokārtoti, visas atzīmes izliktas. 19. jūnijā kļūšu par pilntiesīgu klīnisko psihologu. Ir iezīmējušies jauni plāni turpmākajām mācībām, turpmākajām gaitām. (Šobrīd, skolā strādājot, mani uzrunā smilšu terapija, jo tik daudziem maniem mazajiem klientiem ir grūti stāstīt, par to, kā viņi jūtas, grūti sakārtot domas un jūtas, un smilšu terapija ir ļoti palīdzoša brīžos, kad pietrūkst vārdu.)
Esmu arī pati savā terapijas procesā daudz atšķetinājusi, ļoti daudz sagrāvusi, saprotot, ka uz ļodzīgām sienām neko labu un stabilu virsū neuzbūvēsi. Joprojām daudz šaubos. Pat par tādām fundamentālām lietām - kas ir mīlestība un cik postoša tā var būt... kas ir līdzatkarība... kas ir kontrole, kas ir vara... Vairākus mēnešus par to domāju diendienā.
Tieši šobrīd ir vieglāk. Esmu sakārtojusi ēšanu, ir vairāk enerģijas. Esmu atsākusi skriet. Lēni, grūti, bet šodien pirmoreiz atkal sajutu to baudu, ko sniedz raits, mierīgs skrējiens pa mežu dienā, kad nav ne karsti, ne auksti, ne saule spīd acīs, ne vējš pūš. Pa ceļam redzēju lapsu, kas aizmuka no mana suņa, tad turpat tieši blakus sesku (zebieksti? caunu? tumši brūnu ar baltu krūtežu), vēl pēc simts metriem stārķi, tad vanagu, strazdus, gliemežus, ezi. Jo es skrienu pa mežu. Pa pēdējiem pieciem gadiem esmu tur skrējusi desmitiem reižu, varbūt pat simts, bet reti redzu dzīvniekus. Jo ir taču jāskrien. Tā, ka mugura slapja, sirds lec pa muti un ir ļoti grūti. Jo vajag taču skriet. Vajag ātri tievēt, ātri visu risināt, ātri pelnīt, ātri dzīvot, ātri mīlēt un nekādā, nekādā gadījumā nedrīkst dusmoties. Un ja nu sanāk sadusmoties, tad nekādā, nekādā gadījumā nedrīkst nevienam šīs dusmas izrādīt. Var klusītiņām izēst veselu kastīti ar vēja kūkām (ne ar vienu nedaloties, jo ir taču kauns vienatnē ēst vēja kūkas, tāpēc ir jāapēd visas, lai nav pierādījumu). Var gadu no gada pa drusciņai tēst no savas pašcieņas, no savas būtības nost. Lai beigās paliek tāds skaliņš, kas turas stāvus tikai tad, ja ir pret kaut ko atbalstīts, kaut kur iesprausts. Visas skaidiņas atdotas pa vienai vien. Nekam jau tās nav derīgas, nevienam tās nav vajadzīgas. Un tad, kad esi pusotru gadu tāds nīkulīgs, nespējīgs tinies kūniņā, tad pēkšņi pienāk viena tāda diena, kad izlem - nu viss. Vairs ilgāk kūniņā palikt nav iespējams, jo tad ir jānomirst. Jānosmok. Tas pat nav stāsts par krāšņu tauriņu, kas izlien no kūniņas. Tas ir stāsts par izlaušanos, atdalīšanos, drosmi paskatīties - kas tad es esmu bez tās kūniņas. Tas pats kāpurs, tai pašā zarā. Nekāds sienāzis tur nav izlīdis, kas uzreiz - aidā, maratonu lēks.
Bet saule spīd gaišāk, kad nav jāskatās caur biezo kokonu, un gaiss šķiet smaržīgs. Apkārt cilvēki ir nopļāvuši zāli, viss smaržo. Ceriņi zied. Gribas aurot, bet ļoti neērti, tāpēc tikai tā čukstus. Galu galā - ja nu kāds iet gar šo mežu? Ja nu kāds izdzird, kā kāpuri auro? Nē, nē, mēs tā čukstus. Un suns neaizmūk mājās un nepaliek caunas tvarstīt, suns arī atnāk līdzi, noskrien visus septiņus kilometrus un atgriežas mājās, un prasa cepumiņus.
Un atkal ir vakariņas, trauki, bērnu gulētejamais laiks, darbi, visi ikdienas pienākumi, kas jau tādam kāpuram pienākas. Bet arī apziņa, ka rīt - RĪT - kad visi darbi būs apdarīti, kad pārējie kvernēs katrs savā ierīcē un saule - ja spīdēs - tad ne acīs, atkal, atkal varēs iet skriet - pa pusei staigāt, jo kas nu tā par skriešanu, nevar taču pēc pusotra gada ņemt un tā joņot bez staigāšanas. Un viss liksies viegli, un nebūs ne auksti, ne karsti, un odi nespēs tikt līdzi, un kaut kur kādā meža taciņā varbūt pat uzradīsies dūša paklaigāt. Ne jau tā ilgi. Drusku pabļaustīties. Kaut kādu u-ū vai ē. Izliekoties, ka kādu sauc. Nu tā, lai plaušas drusciņ iztīrās un tās dusmas, tās drausmīgās, gadu gadiem, varbūt pat gadsimtiem krātās iztapīgas latviešu sievietes dusmas izkustas un kaut mazu stūrīti noveļas no sirds. Jo dusmoties nedrīkst. Un nedrīkst kliegt.
Bet skriet gan drīkst. Un pat vajag. Sirds un asinsvadu saslimšanu profilakse tak.




sestdiena, 2017. gada 25. marts

Līderis, klauns vai izstumtais?


Parunāsim par sociometriju klasē! Lūk, dažos (pilnīgi izdomātos) piemēros kondensētas klases attiecību situācijas, ar kurām pie skolas psihologa vēršas skolēni, skolotāji un vecāki.
  • Manu bērnu klasē izstumj. Viņš katru rītu raud un negrib iet uz skolu. Kā jūs domājat, vai ir vērts mainīt skolu?
  • Aldis nemitīgi traucē stundu. Esmu viņu pārsēdinājusi tālāk no meitenēm, bet viņš visu laiku izdomā kaut kādas muļķības, klikšķina pildspalvu, krekšķina, sūta zīmītes. Vai varat parunāt ar viņu?
  • Vai Elīna vakar bija skolā? Vai kāds zina, vai Elīna vakar bija? Kad jūs pēdējoreiz redzējāt Elīnu?
  • Ja man būtu labāks telefons, es varētu draudzēties ar Maiju un Daci, bet viņas ar mani nedraudzēsies, kamēr es nebūšu pietiekami stilīga.
  • Es nezinu, vai esmu populārs. Man ir draugi, un neviens mani tā īpaši neienīst, bet es neteiktu, ka esmu populārs.
Attiecības klasē ir nozīmīgs skolas psihologa darba lauciņš. Bērni skolā pavada krietnu daļu ikdienas, un nereti tieši emocionālais klimats klasē un viņu pašu sociometriskā loma klasē nosaka, vai bērnam skolā patiks vai viņš ik mirkli tur jutīsies nelaimīgs.

Attīstības psihologi ir daudz pētījuši skolēnu savstarpējās attiecības grupā. Ir dažādas sociometriskas metodes, ar kurām skolu psihologi, sociālie pedagogi vai klases audzinātāji cenšas noskaidrot, kuri bērni klasē jūtas izstumti, kuri mēdz darīt pāri citiem un kuriem nepieciešams vairāk uzmanības. Visbiežāk izmantoto sociometriskās izpētes sistēmu 1988. gadā izstrādājuši Džons Koijs un Kenets Dodžs (Coie & Dodge), kuri pētījuši sociālās lomas klasē un to saistību ar skolēnu uzvedību. Sistēmas pamatā ir divi kritēriji - sociālā ietekme (tas, cik ļoti kāds izceļas vai paliek nepamanīts) un sociālās simpātijas (tas, cik ļoti kāds citiem patīk vai nepatīk). Apkopojot datus par kolektīvu, piemēram, klasi, var noteikt, cik ļoti katrs kolektīva loceklis citiem patīk un cik jūtama ir viņa klātbūtne kolektīvā.

Es īsi ieskicēšu katru no lomām, un es gribētu, lai jūs mazliet padomātu par savu kādreizējo (vai varbūt esošo) statusu klasē.

Saskaņā ar iepriekšminēto sociometriskā statusa modeli, klasē (vai faktiski jebkurā kolektīvā) ir piecas lomas.

1. Populārie bērni (popular). Popularitātei ir divi aspekti - simpātiskums un vara. Tas nozīmē, ka populārs var būt gan ļoti patīkams, draudzīgs, atsaucīgs bērns, gan arī augstprātīgs, valdonīgs, ietekmīgs bērns. Sociometrijā popularitāti nosaka tas, cik daudzi klasesbiedri ir norādījuši, ka viņiem šis konkrētais bērns patīk vai ka viņi gribētu ar viņu draudzēties. Populārie bērni saņem maz negatīvu balsojumu sociometrijas aptaujās, taču popularitātes raksturs mainās, bērniem augot. Sākumskolas klasēs populāri ir gudrie, apdāvinātie bērni, kuri patīk skolotājiem. Vecākās klasēs pieaugušo atzinība popularitāti drīzāk grauj, un svarīgāks kļūst vienaudžu viedoklis, tomēr populārie parasti izceļas ar labām pielāgošanās spējām un prot noturēt statusu, neizrādot vai notušējot dotības mācībās.
2. Atstumtie bērni (rejected). Lielākā daļa klases norāda, ka viņiem šis bērns nepatīk. Retumis ir pa kādam, kurš norāda, ka draudzējas vai gribētu draudzēties ar šādu bērnu, bet lielākoties viņiem nemaz nav draugu. Viņus mēdz izsmiet, viņi kļūst par mobinga upuriem. Viņu loma klasē ir visbēdīgākā, un lielākoties viņi neredz izeju. Viņi zina, ka sūdzēšanās pieaugušajiem situāciju parasti neuzlabo, tāpēc mācās norobežoties un ignorēt pāridarītājus. Statistiski vissliktākās izredzes ir, ja izstumtie bērni pēc dabas ir agresīvi vai ar vāju emociju kontroli, klasei viņi kļūst izdevīgi kā grēkāži vai kā uzjautrinoši, interesanti izsmiekla objekti, kuru vētrainās reakcijas ne tikai izklaidē, bet arī novērš skolotāju uzmanību no mācīšanas.
3. Neievērotie bērni (neglected). Sociometriskajās aptaujās šie bērni izceļas ar to, ka parādās maz. Ir maz gan pozitīvu, gan negatīvu balsojumu. Ja šāds bērns saslimst, citi nereti vispār nepamana, ka viņa nav skolā. Viņi varbūt pat sekmīgi iekļaujas, taču visu laiku darbojas it kā paralēli pārējiem. Citi viņus vāji pazīst un īpaši neliekas ne zinis, lai gan apzināti neignorē.
4. Uzkrītošie/skandalozie bērni (controversial). Šie bērni saņem daudz gan pozitīvu, gan negatīvu balsojumu. Par tādiem mēdz teikt, ka vienaldzīgo nav. Viņi ir tā saucamie "klases klauni". Viņi izklaidē klasi, izdomā vairāk vai mazāk nekaitīgas blēņas, nereti iekuļas vieglās nepatikšanās, bet lielākoties viņi nav tie, kuri nonāk policijas redzeslokā vai ļoti nopietni pārkāpj noteikumus. Viņu mērķis ir piesaistīt uzmanību. Ja klase nostājas viņu pusē - vēl jo labāk! Droši vien katrs skolotājs uzreiz spēs identificēt šos bērnus savā mācāmajā klasē. Tiklīdz raksti uz tāfeles un uzgriez klasei muguru, kāds sāk klusu svilpot, knikšķināt pildspalvu, klepot vai sist ar kāju pie zemes, pēc brīža jau piebiedrojas citi, bet pietiek tev pagriezties pret klasi, kad pēkšņi visi noklust un sāk pie sevis ķiķināt. Vienmēr ir kāds, kurš sāk šīs ākstības, un visai bieži tas ir viens un tas pats bērns. Klasē tipiski šāds ir tikai viens - tāpat kā karaļa āksts. Nevar izcelties ar trakulīgu, pārgalvīgu uzvedību, ja tā uzvedas visi apkārtējie.
5. Vidusmēra bērni (average).  Ja jūs, lasot šos aprakstus, neredzat sevi nevienā no lomām, tad droši vien bijāt vidusmērs. Lai gan nereti saviesīgās sarunās var rasties iespaids, ka telpā sapulcējušies tikai un vienīgi klašu līderi, statistika liecina, ka apmēram puse no visiem bērniem ietilpst tieši šajā kategorijā. Sociometrijas aptaujās par viņiem ir vidēji daudz pozitīvu un negatīvu balsojumu, uzkrītoša uzvedība tādiem drīzāk ir atsevišķi uzplaiksnījumi, nevis tipiska parādība. Lielākā daļa klases viņus ne ienīst, ne dievina. Viņiem ir daži draugi, kuri pamana, ja viņu nav skolā. 



Saskaņā ar Koija un Dodža 1983. gada pētījumu, kurš vēlāk atkārtots un dažādos citos aspektos vairākkārt pārbaudīts, tipiskais sadalījums parastās skolās ir apmēram šāds:
Populārie - 15-20%
Atstumtie - 15-20%
Neievērotie - 15-20%
Uzkrītošie - 5%
Vidusmērs - 35-50%.

Ko tas nozīmē mums kā vecākiem, skolu darbiniekiem, skolniekiem vai vienkārši sabiedrības locekļiem?

Tas pats Koijs sadarbībā ar Dženisu Kuperšmitu (Coie & Kupersmidt) 1983. gadā veikuši pētījumu, kuram vēlāk sekojuši vairāki citi, ar mērķi noskaidrot, cik cieši iesakņojušās ir mūsu sociometriskās lomas un vai tās mainās, ja mēs nomainām vidi. Pētnieki strādāja ar nelielām izlasēm, kurās iekļāva tipiskākos katras grupas pārstāvjus no dažādām klasēm vai bērnudārzu grupiņām. Vienaudži no piecām dažādām mācību iestādēm tika apvienoti grupās, kur bija viens populārais, viens izstumtais, viens neievērotais, viens skandalozais un viens vidusmēra bērns, kuri cits par citu neko nezināja. Reizi nedēļā viņi tikās laboratorijas apstākļos un stundu kopā spēlējās. Pirmajās divās nedēļās nekas nenotika, bet pēc trešās tikšanās reizes pētnieki konstatēja, ka katrā jaunizveidotajā grupā katrs no bērniem ir ieņēmis savu "ierasto" lomu, ar kuru ieradies pie svešajiem bērniem. 

Šis un līdzīgi pētījumi vedina domāt, ka sociometriskais statuss nav grupas uzspiests. Tas ir kaut kas, ko mēs paši ienesam grupā un kas gadu gaitā mainās visai mazā amplitūdā. Longitudināli pētījumi apliecina, ka arī sešus gadus pēc sākotnējās datu ievākšanas lielākā daļa bērnu joprojām pieder pie tās pašas kategorijas, savukārt pāriešana uz citu kategoriju nenotiek haotiski vai neprognozējami - kā daudzās Holivudas filmās, kur neglītais, izstumtais pīlēns pēkšņi kļūst populārs un sāk saieties ar futbola komandas kapteini, kamēr populārās daiļavas skaudībā griež zobus. Dzīvē tā nenotiek tikpat kā nekad, jo ir konkrēti psiholoģiski iemesli, kāpēc kāds bērns ir populārs, izstumts vai neievērots (par tiem - citā ierakstā). Lielākoties tas ir saistīts ar tā saucamo sociālo kompetenci un prasmi nolasīt grupas noskaņojumu, un, ja šī prasme ir vāji attīstīta, tad pat skaistākā izlaiduma kleita vai dārgākais telefons bērnu nepadarīs populāru. Tieši šī iemesla dēļ skolas mainīšana klasē valdošās attieksmes dēļ var nenest cerētos rezultātus. Gadījumos, kad bērna statuss klasē mainās, viņš lielākoties no "ekstrēmajām grupām" pāriet uz "vidusmēru". Ir gadījumi, kad populārie (sevišķi pārejas vecumā) kļūst par skandalozajiem/uzkrītošajiem vai otrādi, taču atstumtie nekļūst populāri - labākajā gadījumā viņi iekļaujas vidusmērā. Šai ziņā labākās izredzes ir neievērotajiem, kuri augšanas procesā vai apstākļu maiņas ietekmē var pāriet uz populāro, vidusmēra vai izstumto grupu (bet ne uz skandalozo grupu. Tomēr, ja jūsu bērns ir atstumts vai izaicinošs, visdrīzāk, stāvoklis neuzlabosies arī citā skolā.

Ko tas nozīmē mums kā pieaugušajiem, kuri sen jau skolu beiguši un domā, ka izstumtā vai neievērotā dienas sen palikušas aiz muguras? 
Izrādās, popularitāte mūs ietekmē joprojām. Tas, kā mums ir klājies skolā, var ietekmēt pat to, cik populāri ir mūsu bērni. Bet par to citreiz.

Šis ieraksts ir tapis vecāku atbalsta grupas diskusiju iespaidā, daļēji balstoties uz www.coursera.org kursa "Psychology of Popularity". 

sestdiena, 2017. gada 18. februāris

Tuvojas

Es tik tā garāmejot atzīmēšu, ka šodien, 2017. gada 18. februārī, pie mājas ēnas pusē ir, lūk, šādi.

Un uz ceļa, kas vēl pirms trim dienām bija apledojis un gar kuru joprojām mētājas lieli, neizšķīduši sāls kristāli, redzēju gausi lienam, lūk, šo.


sestdiena, 2017. gada 7. janvāris

Kas notiek vecāku atbalsta grupās? 10 ieguvumi.

Nu jau pagājis gandrīz mēnesis, kopš krietns pulciņš psihologu un sociālo darbinieku (un arī es) "Dardedzē" beidza kārtējo apmācību kursu "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" jeb CAP grupu vadīšanā. Tas ir paša nodibinājuma "Centrs Dardedze" izstrādāts nodarbību cikls pusaudžu vecākiem. Daudzi zina par "Bērnu emocionālās audzināšanas" jeb BEA grupām, daudzām mammām un arī tētiem jau ir laba pieredze ar šāda veida apmācību un atbalsta grupām, un es gribētu ar šo ierakstu jūs iedrošināt apmeklēt grupas, jo tā ir interesanta un parasti arī ļoti vērtīga pieredze gan no audzināšanas, gan arī savas personības izaugsmes viedokļa.
Man ir gan vajadzīgā izglītība, gan tiesības, gan arī pieredze CAP un BEA grupu vadīšanā, un man jau krietnu laiku gribas par to pastāstīt. Šobrīd, kad ārā ir ļoti auksti, vakari ir gari un pēkšņi ir mazdrusciņ vairāk laika nekā ierasts, dalīšos iespaidos.

(Ilustratīvs attēls no ASV Sirds veselības vietnes - apmēram tā izskatās grupas aplis.)

Pirmkārt, ja jums ir bērns jebkādā vecumā, var pieņemt, ka jums ir mazāk laika, ko veltīt sev. Var šķist - ja dzīve jau tāpat aizrit vāveres ritenī, kāpēc labāk neizvēlēties kulinārijas kursu vai vingrošanu, nevis vecāku atbalsta grupu?
Gribu teikt - ja vien ir iespēja, noteikti ejiet arī uz vingrošanu un kursiem! Taču, ja pamanāt, ka jums pieņemamā laikā un vietā kāds speciālists vada grupu nodarbības vecākiem, mēģiniet izbrīvēt laiku, lai tās apmeklētu! Dažkārt tiek veidotas bezmaksas grupas - sevišķi, ja paši grupas vadītāji ir apmācību procesā. Viņiem ir obligāta prasība novadīt grupu ar pietiekamu dalībnieku skaitu no pirmās līdz desmitajai nodarbībai, tāpēc viņi ne vien ļoti priecāsies par dalībnieku atsaucību, bet arī var neprasīt samaksu. No otras puses, arī maksas grupām ir priekšrocības. Vadītāji droši vien būs ar lielāku pieredzi, viņi varēs parūpēties par uzkodām tējas un kafijas pauzēm, un jums nebūs jājūt sirdsapziņas pārmetumi par visiem izdales materiāliem, kuru kopēšanu vadītāji, iespējams, apmaksā no savas kabatas. Nereti viņiem ir jāmaksā arī par telpām, kurās notiek nodarbības. Lai nu kā, naudai nevajadzētu būt šķērslim apmeklēt atbalsta grupas! Daudzās pašvaldībās (piemēram, Rīgā) tas ir sociālā dienesta sniegts pakalpojums, un motivēti klienti var atrast risinājumus, kā apmeklēt nodarbības, neiedragājot ģimenes budžetu.

Kā notiek darbs grupā?
Katrā grupā var būt savi noteikumi, bet obligāts būs konfidencialitātes princips - it viss, ko jūs grupā stāstīsiet un arī dzirdēsiet, paliks tikai starp grupas dalībniekiem - to ir aizliegts izpaust ārpus grupas. Visiem grupas dalībniekiem būs tiesības izteikties, taču jums to nespiedīs darīt, ja nevēlēsieties. Parasti nodarbības sākumā un beigās ir tās reizes, kad ikvienam lūdz kaut ko pateikt - sākumā varbūt par iepriekšējās reizes mājasdarbu (jā, parasti ir arī mājasdarbi, kas ļauj par grupā piedzīvoto un uzzināto padomāt arī nedēļas gaitā), bet beigās ir t.s. "atgriezeniskā saite", kad īsumā varat pastāstīt, ar kādām sajūtām iesiet prom, kas jums patika vai nepatika, kas lika padomāt, ko ieguvāt vai kā varbūt pietrūka konkrētajā nodarbībā. Vecāku apmācību un atbalsta grupas NAV terapeitiskās grupas, un dalībnieki parasti paši labi jūt, cik tālu ir gatavi atklāties citiem. Jo ciešāk saliedējas grupa, jo augstāks kļūst atklātības līmenis, bet no jums neviens neprasīs tādu informāciju, kādu nevēlēsieties sniegt.
Tipiski grupā ir 6-10 dalībnieki, skaits var būt mazliet lielāks vai mazāks, bet nevajadzētu būt vairāk par 12, sevišķi, ja ir viens vadītājs, lai visi varētu izteikties un vadītājs varētu paturēt atmiņā, kurš jau ir izteicies un kurš vienmēr klusē.
BEA un CAP grupās ir jācenšas apmeklēt visas nodarbības. Tas ir tās pašas grupas saliedētības labā - ja jūs bieži kavēsiet, grupai kļūsiet sveši, un reizēs, kad tomēr ieradīsieties, jutīsieties mazāk iederīgi. Jauni dalībnieki grupām var piebiedroties līdz 3. nodarbībai (ieskaitot). Pēc tam grupa turpina darbu tādā sastāvā, kāds ir sapulcināts. Vecāku grupas var apmeklēt kā mammas, tā tēti (arī abi kopā!), taču vecmāmiņām, auklēm vai pedagogiem jākomplektē atsevišķas grupas - ja vien vecmāmiņa nav tā persona, kas ir bērna vai pusaudža juridiskā aizbildne un ikdienā kaut kādu iemeslu dēļ pilda visas vecāka funkcijas.
BEA grupas ir domātas vecākiem, kuru bērniņi ir 1-7 gadus veci, proti, pirmsskolas vecumā, savukārt CAP mērķauditorija ir 12-16 gadu vecu pusaudžu vecāki (lai gan iespējami izņēmumi - ja bērni ir jaunāki vai vecāki, taču atbilst pusaudža vecumposma raksturojumam).
Gan BEA, gan CAP programmā ir desmit nodarbības, no kurām katra ilgst vidēji 2-3 stundas (tas var būt atkarīgs no grupas lieluma, specifikas, telpu pieejamības, vadītājiem u.c.)

Kādi tad ir ieguvumi no atbalsta grupu apmeklēšanas?
1. Jauna pieredze. Daudziem vecākiem, ar ko esmu strādājusi, tā ir bijusi pati pirmā šāda veida pieredze. Viņiem ir asociācijas ar filmās redzētām atbalsta grupām (visbiežāk ar anonīmo alkoholiķu grupām). Viņi var justies bikli, un sēdēšana aplī ar svešiem cilvēkiem tiešām var likties biedējoša. Gribu jūs iedrošināt. Grupas vadītāji ir īpaši apmācīti. Viņi jums neuzplīsies un jūs netincinās, ja negribēsiet izteikties. Turklāt lielais vairums grupas dalībnieku sākumā jutīsies līdzīgi. No savas pieredzes varu sacīt, ka dalībnieki, kuriem ir grūti sākumā apsēsties aplī, jau pēc pirmajām divdesmit minūtēm sajūtas drošāki. Vadītāji parasti jau pašā sākumā dalībniekiem izdala mapītes, kurās likt izdales materiālus, un tas ir sava veida vairogs, ko turēt klēpī un justies drošāk.
2. Zināšanas. Ar "Bērnu emocionālās audzināšanas" un "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" saturu varat iepazīties, uzklikšķinot uz saitēm. Es pati gan kā mamma, gan kā skolas psiholoģe, gan kā grupu vadītāja augstu vērtēju apmācību programmas saturu. Tas man ir bieži noderējis. Mazo bērnu programmā ir vairāk konkrētu stratēģiju un tehniku, kā darboties ar pirmsskolas vecuma bērniem, bet skaidrs, ka pusaudžu vecāku grupās uzsvars ir nevis uz to, kā pusaudzi izklaidēt vai mācīt, bet drīzāk uz to, kā uzturēt pēc iespējas labākas attiecības, kā saprast savu pusaudzi un kāpēc viņš izturas tā vai citādi.
3. Praktiskas iemaņas. Jūs apgūsiet konkrētas metodes, kas jums palīdzēs saskarsmē ar saviem bērniem. Jūs tās izmēģināsiet grupā, pārrunāsiet ar citiem grupas biedriem, dzirdēsiet daudz noderīgu padomu arī no viņiem.
4. Iespēja padomāt par sevi. Ne tikai kā par mammu vai tēti, bet arī kā par savu vecāku bērnu un vienkārši kā par personību. Grupās, ko esmu vadījusi, vecāki neiztrūkstoši pie ieguvumiem min iespēju veltīt laiku sev, jo tas tiešām ir laiks, kad viņi ir varējuši paraudzīties uz savu dzīvi no malas un uz brīdi izkāpt no ikdienas. Ļoti bieži dalībnieki stāsta, ka tad, kad mainījusies viņu pašu attieksme un sakārtojušās pašu domas, uzlabojušās arī attiecības - ne tikai ar bērniem, bet arī otro pusīti, vecākiem un citiem apkārtējiem. Bieži vien tas, kā mēs izturamies un kā pret mums izturas grupā, atver acis uz to, kā notiek mūsu ikdienas dzīvē, un grupā to var vieglāk pamanīt. Ja mēs vienmēr nokavējam sākumu, tad kāpēc? Ja vienmēr atsakāmies no visa, ko mums piedāvā kafijas pauzes laikā - kāpēc? Ja izvairāmies aizstāvēt savu viedokli - kāpēc?
5. Atbalsts. Ir milzīgs atvieglojums uzzināt, ka arī citiem ir grūti. Studenti sesijas laikā cits citam jautā: "Vai tu jau nodevi darbu?" un jūtas atviegloti, atrodot kādu, kurš arī ir aizčammājies. Tievētājiem ir vieglāk turēties, zinot, ka vēl kāds cits pa svētkiem ar pārakmeņojušos seju atstumj piparkūku un rasola bļodas. Kāds, kurš ir izdevis nesamērīgu summu par mašīnas remontu, jutīs acumirklīgu emocionālu tuvību ar sarunu biedru, kam nupat gadījies ļoti līdzīgi. Tāpat arī grūtības ar bērnu audzināšanu vai pusaudžu izlēcieniem, kas mums likušies ārkārtēji, neticami un unikāli, šķiet daudz paciešamāki, uzzinot, ka citiem klājas līdzīgi.
6. Jauni paziņas. Kļūstot vecākiem, dažkārt šķiet, ka ir grūtāk iegūt jaunus draugus nekā agrāk. Nav vairs tik daudz laika, ko veltīt, lai izkoptu jaunu draudzību, turklāt - kur tad lai iepazīstas? Dažādi kursi un interešu klubiņi ir ļoti piemēroti paziņu loka paplašināšanai. Bieži vien grupu dalībnieki sev simpātiskos grupas biedrus uzmeklē sociālajos tīklos, dažkārt pat turpina satikties arī pēc grupas pastāvēšanas beigām. Nav datu par to, cik noturīgas ir šādas pazīšanās, bet tik un tā patīkami! Sevišķi jaunajiem vecākiem, kas var justies pavisam izolēti no ārpasaules, visu laiku ziedojot mazulim.
7. Iespēja paplašināt komforta zonu. Visās BEA un CAP nodarbībās līdztekus teorētiskajai daļai ir arī praktiski uzdevumi, kas biklākam, noslēgtākam cilvēkam var likties biedējoši, bet atcerieties, ka esat drošās rokās. Grupas vadītāju uzdevums ir jūs stiprināt, balstīt un iedrošināt. Ja jūs nevēlēsieties atklāt personīgu pieredzi, neviens no jums to ar stangām ārā nevilks, taču, ja sadūšosieties, varbūt sajutīsiet īpašu gandarījumu. Kāds, kuram patīk gari un plaši runāt, pārtraucot citus un aizpildot visu laiku, var atklāt, ka dažkārt arī paklusēšana un sava viedokļa paturēšana pie sevis sniedz lepnumu par savu savaldību. Var gadīties, ka uzdevums, kurš sākumā šķiet elementārs, izrādās ārkārtīgi grūts (tipiski - BEA nodarbībā par rotaļāšanos, kur ir jāmācās spēlēties bērna vadībā). Pēc tam ir īpašs prieks, kad esi ne vien apguvis jaunu iemaņu, bet arī pārkāpis sev un sapratis kaut ko būtisku.
8. Apliecība. Ja jūs vairs neesat mācību vai studiju procesā un arī darbavietā reti ir iespēja redzēt savu vārdu grezniem burtiem uz krāšņa papīra. Apliecība par apmācību beigšanu var kalpot par pamudinājumu pamēģināt vēl kaut ko!
9. Izdales materiāli. Gan BEA, gan CAP jūs saņemsiet rūpīgi sastādītus, zinātniskos pētījumos pamatotus materiālus, kas palīdzēs ne tikai nodarbībās, bet var noderēt arī, lai vēlāk iemestu aci.
10. Emocijas. Visbeidzot, es noteikti gribu minēt emocijas, kas neizbēgami radīsies, strādājot ar sevi. Dažkārt ir nodarbības, pēc kurām ir milzīga pacilātība, šķiet, var iet un kalnus gāzt. Gadās arī, ka ir smagi, jo kļūst skaidrs, ka nāksies pieņemt grūtus lēmumus vai nopietni ķerties pie problēmu risināšanas. Var gadīties arī apraudāties grupā vai pēc tās, bet bieži var arī izsmieties.

Man kā vadītājai vecāku atbalsta grupu vadīšana saistās gan ar lielu atbildību, gan arī milzīgu gandarījumu. Man ir bijušas brīnišķīgas grupas. Katrs dalībnieks man joprojām ir spilgtā atmiņā. Ir ļoti patīkami atcerēties kopā pavadīto laiku. Esmu iepazinusi fantastiskus cilvēkus, kuru drosme, atklātība un aizrautība mani iedvesmo. No sirds ceru, ka visiem klājas labi un ka kaut kas no grupā dzirdētā un apgūtā joprojām noder.
Pēdējā grupa, ko vadīju, bija nelielā ciematā, kur daļa dalībnieču jau bija pazīstamas savā starpā, un tomēr tas viņas neatturēja dalīties pieredzē un būt atklātām - lai gan daži sacīja, ka tas būs nopietns šķērslis grupas komplektēšanai.
Esmu ļoti pateicīga arī skolai, kurā strādāju, un jo īpaši skolas direktorei, kas bija ārkārtīgi pretimnākoša un atvēlēja gan telpas, gan traukus, gan citus palīgmateriālus CAP grupai. Esmu pateicīga nodibinājumam "Centrs Dardedze", kas ļoti palīdzēja gan apmācību procesā, gan vadot grupas. Īpašs paldies kolēģei, ar kuru vadīju savu pirmo grupu - tā bija neatsverama pieredze.

Man šķiet, atbalsta nekad nav par daudz. Latvijā atbalsta grupu apmeklēšana vēl nav kaut kas pašsaprotams. Tiem, kas mācās par grupu vadītājiem, nereti nav nemaz tik viegli nokomplektēt grupu ar vajadzīgo dalībnieku skaitu. Es jūs mudinu nebaidīties, nekautrēties un varbūt šajā gadā gūt jaunu pieredzi kādā apmācību, atbalsta vai terapeitiskajā grupā. Priecāšos arī par jūsu komentāriem ar savu pieredzi - kā jums ir gājis grupās vai kas jūs atturētu no darbošanās grupā.

otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Dienas prieki

Šodienas "trīs labas lietas":
1. Iesnas atkāpjas (lēni, bet tomēr);
2. ir apņēmība šodien (droši vien drīzāk šonakt, jo ir jau pēcpusdiena) pabeigt maģistra darba teorētisko daļu;
3. gāju uz skolu pa garāko ceļu un baudīju sniegu.



Atnācu mājās, ieraudzīju, ka viss pagalms, ko vīrs pirms dažām stundām bija tik rūpīgi notīrījis, lai varu iet ar puszābaciņiem, atkal ir pilnīgi aizsnidzis - vismaz 15 cm biezumā.
Valters pielaikoja vecos slēpju zābakus un aizgāja paslēpot, bet Ralfs ir sapūties un aizgājis gulēt. Nu nekas - šobrīd man ka tik miers, lai varu rakstīt savu rakstāmo.

pirmdiena, 2017. gada 2. janvāris

Puņķutapu prieki

Imunitāte ziņo, ka īsti labi nav bijis pēdējā laikā. Iesnas liek ilgoties pēc kaut kādas uzpariktes ar pamperu zem deguna vai tualetes papīra rulli virs galvas. Acis asaro tik briesmīgi, it kā nojaustu, ka visa šī nedēļa aizritēs pie maģistra darba (lūdzu, turiet īkšķus, man 13. janvārī jāaizstāv teorētiskā daļa!).

Paradoksālā kārtā paciešamāk kļūst tikai ārā. Tad nu ar vīru izgājām izmest nelielu loku ar suni. Pulkstenis rādīja pāri trijiem, un es vēl pacentos iemūžināt šīgada pirmo sniegu - lai gan laika prognozes ļauj izvirzīt pieņēmumu, ka šis sniegs varētu būt arī uz palikšanu.

Vietējos kapos mēs pabijām pirmoreiz, turklāt jau krietnā mijkrēslī. Kāds bija atstājis divas degošas kapu svecītes sarkanos trauciņos ar vāciņiem, un es varbūt būtu pafantazējusi, kas bijis šis cilvēks un kāpēc kūlies tik sniegotā pirmdienā uz kapiem, bet divatā jau nekāda klusā fantazēšana savā nodabā nesanāk.
Toties pa ceļam uz kapiem ieraudzījām siltumnīcu ar veselām trim pastkastēm un savu elektrības skapi. Varētu pafantazēt, ka tajā ir slepena eja uz kādu konspiratīvu alu, kas ved uz narkotiku laboratoriju, Hitlera Vilku midzeni vai pazemes rūķu alu (te, protams, iztēlē skan Grīga "Kalnu karaļa zāles" skaņas), un šī nudien ir īstā tēma, ko apcerēt divatā, brienot pa gurkstošu sniegu uz kapiem.



Atpakaļceļā sejā sitās sniegs, brilles aizsniga no ārpuses un aizsvīda no iekšpuses, un iestājās viens no tiem retajiem mūža mirkļiem, kad brilles tikpat labi varētu arī ņemt nost no puņķu avota un likt kabatā, un mazdrusciņ sāka gribēties būt mājās un dzert kaut ko siltu, nevis cīnīties ar slapjdraņķi vējā, bet jau pēc piecām minūtēm mēs bijām aizvējā, debesis bija pilnīgi satumsušas, un pārņēma idillisks prieks (kas faktiski jau arī bija gājiena mērķis, tāpēc šai vietā varētu likt punktu, bet manī mostas milzīgs vilinājums izstiept šo jau tā nesmalkjūtīgi garo rindkopu līdz īstenām Kristīnes Sabaļauskaites garo teikumu meistarības virsotnēm, bet nē, to es nedarīšu, un likšu šim teikumam punktu - ja vien tā nebūs izsaukuma zīme, jautājuma zīme vai kāda zīmīga daudzpunkte, jau pēc dažiem vārdiem, kam, protams, ir jāseko arī iekavām, jo pirms dažiem simtiem zīmju (ieskaitot atstarpes) es ieliku sākuma iekavas, un es nevaru atstāt šo tīksmīgi garo teikumu bez otrām iekavām).


Un, protams, Ričs. Fotogrāfijā, kur ar krāsām it nekas nav darīts - tādas tās bija dabā. (Ticiet man, kadrs ir izplūdis, jo brilles aizsvīdušas.)

Rīt jau būs labāk, iesnas pamazām pāries. Ir klāt ziema. Rīt varētu atmantot eglīti, sadalīt un uzklāt uz rozēm... Nu, redzēsim, kā būs.

svētdiena, 2017. gada 1. janvāris

Prieka pēc

I
Daudziem ir pazīstama sajūta, kad esi tik daudzās lomās, ka vairs īsti nezini, kāds un kas tu esi, kad nespēlē lomu citu cilvēku lugās un esi tu pats. Sievietes, kļūstot par mātēm, nereti uz vairākiem gadiem pakārto savu dzīvi lomai sava bērniņa lugā, un tā tam ir jābūt, mēs visi to saprotam. Tieši tāpat mēs kā darba devēji gribam, lai mūsu darbinieki, pildot darba pienākumus, aktīvi nododas profesionālās dzīves lomai. Mēs kā darba ņēmēji varam justies vainīgi, ja nespējam akūtu problēmu brīdī pilnībā nodoties darbinieka vai ģimenes locekļa lomai. Pašnodarbinātajiem bieži vien ir īpaši grūti sadalīt lomas, sevišķi tiem, kas strādā mājās. Var paiet gadi, kamēr iemācās nodalīt darbu no mājas dzīves, un var arī dzīvi nodzīvot, to neiemācoties. Arī mūsdienu studenti, sevišķi augstākajos izglītības līmeņos, sevišķi nepilna laika klātienē, sevišķi brieduma gados, atrauj laiku citām savām sociālajām lomām, lai nodotos studenta lomai, kas iespiežas arī citos lauciņos, atraujot laiku no citiem svarīgiem pienākumiem.
Bet to visu jūs jau zināt.
Es šobrīd savas lomas varētu tā nosacīti (pēc veltītā laika daudzuma) sadalīt šādi:
1. pašnodarbinātā (esmu tulkotāja un ar to pelnu iztiku ģimenei);
2. mamma un sieva (ir grūti nodalīt divas pirmās pozīcijas, jo strādāju mājās un teorētiski esmu "kopā ar ģimeni");
3. darba ņēmēja - esmu skolas psiholoģe aptuveni 12 stundas nedēļā;
4. studente - pavasarī iegūšu maģistra grādu klīniskajā psiholoģijā (šobrīd rakstu maģistra darbu, tāpēc šī loma nākamnedēļ gūs pārsvaru pār pilnīgi visām pārējām);
5. citas lomas atkarībā no konteksta - meita, māsa, atbalsta grupu vadītāja, supervīziju dalībniece, vecāku sapulču dalībniece, mājdzīvnieku aprūpētāja, uzņēmumu kliente, apmācību audzēkne utt.

Ja neuzmanās, šīs lomas ātri vien aizņem simtprocentīgi visu laiku, un mēs redzam cilvēku, kurš ir visur, skrien kā vāvere ritenī, bet nerūpējas par sevi (vai rūpējas formāli - apmeklē frizieri, zobārstu u.tml.), aizbildinoties ar laika trūkumu. Tāpēc es esmu izlēmusi, ka šo gadu es veltīšu, lai labāk iepazītu sevi pašu. Skan ļoti klišejiski, bet nav viegli saprast, kas tad esi tu pats, kad ir nolobītas visas ārējās kārtas. Kas tev patīk? Kas tev garšo? Ko tu gribi darīt? Kas sagādā prieku? Kas sadusmo? Kā satikt sevi, kā būt ar sevi kontaktā, kā neizvairīties no sevis, aizplānojot visu laiku ar "lomām"?

Viena no nodarbēm, kas man ļoti patīk, ir bloga rakstīšana, bet vairākus gadus esmu izvairījusies to darīt, baidoties atklāt pārāk daudz par sevi. Vārds "atklāt" šajā kontekstā ir dziļāks - gan atklāt citiem, gan atklāt pašai kā pētniecei. Nu es vairs nebaidos, ka man nebūs darba un ka mana patiesā daba cilvēkus varētu atgrūst, un nebaidos arī izzināt, kas es esmu laikā, kad neesmu māte, sieva un naudas pelnītāja.
Tāpēc šogad es ieviesīšu blogā iezīmi "prieka pēc" un apzināti meklēšu nodarbes, kas man sagādā prieku. Man pašai - nevis tāpēc, lai ar varu ieinteresētu savu melanholisko, introverto pusaudzi vai motivētu savu aktīvo, godkārīgo jaunāko dēlu, vai iekustinātu vīru, vai pārsteigtu apkārtējos.

II
Decembrī nejauši uzdūros "Wasgij" saliekamattēliem (tām pašām "puzlēm"). Karikatūrai līdzīgais zīmējums mani sākumā atturēja - man gribējās kaut ko smalku, elegantu, māksliniecisku, - taču es drīz tā aizrāvos, ka pieļauju - citus attēlus vairs vispār nekad negribēšu likt. Nebiju neko tādu darījusi kopš ļoti agras jaunības un pusaudža gadiem, jo kuram pieaugušajam gan ir laiks (un pietiekami liela, neaizkrauta virsma!) tik neauglīgām, nefunkcionālām nodarbēm? Tas ir, līdz brīdim, kad saprotam, ka funkcija ir tieši process, nevis rezultāts. Ka pati aizrautīgā sēdēšana pie tūkstoš maziem gabaliņiem ("lauzīšiem"), aizmirstot ikdienu un baudot atklājēja un darītāja prieku, var būt pietiekams iemesls to darīt.
Greiema Tompsona zīmējumi, kas sākumā likās karikatūriski un mazliet vulgāri, kļūst mīļi, kad konstatē, cik noderīgas ir daudzās smalkās līnijas, sīkie, smieklīgie ķiņķēziņi un krāsu pārejas un cik asprātīgs izrādās zīmējums, kad viss beidzot ir salikts.

(Attēls no http://www.wasgij.co.uk/the-artists/graham-thompson)

"Wasgij" atšķiras ar to, ka jāliek nevis attēls uz kastes, bet kaut kas cits. Es, piemēram, esmu jau sen konstatējusi, ka mana vājā vieta ir telpiski vizuālā domāšana, tāpēc ar nolūku esmu izvēlējusies divus attēlus no "Wasgij Original" sērijas - kur attēls jāliek no kāda bildē redzamā tēla skatpunkta. Man nākas domās apgriezt attēlu horizontāli otrādi un mēģināt pārstatīt visus, ko redzu no priekšas, pretējā secībā no aizmugures. Skaidrojums ir sarežģīts, jo pats process manā prātā ir sarežģīts. (Tiem, kuriem parkošanās atpakaļgaitā šķiet vieglāka par vieglu, tas droši vien būs nieks.) Man patīk nezināt, kas ir tas, ko es lieku kopā, vadoties tikai pēc krāsām, rakstiem, elementiem utt.
Pavisam ir pieci "Wasgij" veidi:
  • attēlu liek, vadoties no kāda personāža skatpunkta (Original);
  • liek to, kas šai pašā ainā gaidāms pēc īsa brīža (Mystery);
  • liek sendienu ainu mūsdienu skatījumā (Destiny);
  • liek to pašu vietu vai situāciju pagātnē (Back to);
  • liek ainu, kas izskatītos citādi, ja iztēlē mainītu kādu aspektu, piemēram, kā izskatītos aina ar autobusu un picēriju, ja nebūtu izgudrots ritenis (Imagine).
Un vēl man patīk, ka tā ir nodarbe, kurā ar mani iesaistās tikai mans jaunākais bērns, ar kuru man ir ciešs kontakts, ļoti tuvas un siltas attiecības, bet ar kuru es reti kaut ko daru pa īstam kopā. Dīvainā kārtā (bet varbūt tieši likumsakarīgi) mēs, ģimenes ekstravertākie, kustīgākie un nemierīgākie pārstāvji, varam stundām ilgi, līdz vēlai naktij sēdēt pie kaut kādiem kartonā izcirstiem gabaliņiem un būt kopā, apmainoties tādām frāzēm kā "o!", "ir!", "jā!", "baltu ar divām svītrām, baltu ar divām svītrām" un visādām neartikulētām variācijām. Tas uzlādē un sniedz gandarījumu, lai gan rezultāts ir tikpat bezjēdzīgs kā sniegavīrs pirms atkušņa. 


III
Es ilgi domāju, par ko varu te rakstīt un kādā stilā man vajadzētu rakstīt šai blogā, bet galu galā viss atduras pret to pašu - es gribu mēģināt un uzdrīkstēties kaut kur būt bez lomas. Nevis censties, lai ik ieraksts ir labi strukturēts, asprātīgs, izglītojošs vai manu profesionalitāti demonstrējošs, bet rakstīt to, ko man gribas uzrakstīt.
Neviens man par to nemaksā. Šī nav "Wasgij" reklāma. Es šeit nemedīju klientus savai topošajai privātpraksei. Ir liels atvieglojums to pateikt un tā arī domāt. Psihologs ir tikai vēl viena loma. Psihologs nav paraugs sabiedrībai, kā vajadzētu dzīvot. Tas nav burvis, kas zina visas atbildes. Tas ir sava amata profesionālis, kurš ir sagatavots būt līdzās un veicināt cilvēka darbu ar sevi pašu. Ejot pie ārsta, mēs negaidām, ka viņš dzīvo atbilstoši visiem veselīga dzīvesveida priekšrakstiem. Mēs neprasām, lai matemātikas skolotājai matemātika aizpilda visu dzīvi. Mums nav vajadzīgs, lai braukšanas instruktors mūs nemitīgi pamācītu sadzīvē un pats pa lauku ceļiem ar divriteni brauktu tikai ķiverē un ar tiesībām zobos. Tās ir lomas, nevis visa dzīve.
Šis nav psihologa profesionālais blogs, lai gan es daudz domāju rakstīt par psiholoģiju, jo tas man sagādā patiku. Šis ir par mani un to, kā es mācos sevi iepazīt un gūt prieku no dzīves. Pārējais gan jau nāks pats no sevis. Vai nenāks. Kā nu būs, tā būs.