sestdiena, 2017. gada 7. janvāris

Kas notiek vecāku atbalsta grupās? 10 ieguvumi.

Nu jau pagājis gandrīz mēnesis, kopš krietns pulciņš psihologu un sociālo darbinieku (un arī es) "Dardedzē" beidza kārtējo apmācību kursu "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" jeb CAP grupu vadīšanā. Tas ir paša nodibinājuma "Centrs Dardedze" izstrādāts nodarbību cikls pusaudžu vecākiem. Daudzi zina par "Bērnu emocionālās audzināšanas" jeb BEA grupām, daudzām mammām un arī tētiem jau ir laba pieredze ar šāda veida apmācību un atbalsta grupām, un es gribētu ar šo ierakstu jūs iedrošināt apmeklēt grupas, jo tā ir interesanta un parasti arī ļoti vērtīga pieredze gan no audzināšanas, gan arī savas personības izaugsmes viedokļa.
Man ir gan vajadzīgā izglītība, gan tiesības, gan arī pieredze CAP un BEA grupu vadīšanā, un man jau krietnu laiku gribas par to pastāstīt. Šobrīd, kad ārā ir ļoti auksti, vakari ir gari un pēkšņi ir mazdrusciņ vairāk laika nekā ierasts, dalīšos iespaidos.

(Ilustratīvs attēls no ASV Sirds veselības vietnes - apmēram tā izskatās grupas aplis.)

Pirmkārt, ja jums ir bērns jebkādā vecumā, var pieņemt, ka jums ir mazāk laika, ko veltīt sev. Var šķist - ja dzīve jau tāpat aizrit vāveres ritenī, kāpēc labāk neizvēlēties kulinārijas kursu vai vingrošanu, nevis vecāku atbalsta grupu?
Gribu teikt - ja vien ir iespēja, noteikti ejiet arī uz vingrošanu un kursiem! Taču, ja pamanāt, ka jums pieņemamā laikā un vietā kāds speciālists vada grupu nodarbības vecākiem, mēģiniet izbrīvēt laiku, lai tās apmeklētu! Dažkārt tiek veidotas bezmaksas grupas - sevišķi, ja paši grupas vadītāji ir apmācību procesā. Viņiem ir obligāta prasība novadīt grupu ar pietiekamu dalībnieku skaitu no pirmās līdz desmitajai nodarbībai, tāpēc viņi ne vien ļoti priecāsies par dalībnieku atsaucību, bet arī var neprasīt samaksu. No otras puses, arī maksas grupām ir priekšrocības. Vadītāji droši vien būs ar lielāku pieredzi, viņi varēs parūpēties par uzkodām tējas un kafijas pauzēm, un jums nebūs jājūt sirdsapziņas pārmetumi par visiem izdales materiāliem, kuru kopēšanu vadītāji, iespējams, apmaksā no savas kabatas. Nereti viņiem ir jāmaksā arī par telpām, kurās notiek nodarbības. Lai nu kā, naudai nevajadzētu būt šķērslim apmeklēt atbalsta grupas! Daudzās pašvaldībās (piemēram, Rīgā) tas ir sociālā dienesta sniegts pakalpojums, un motivēti klienti var atrast risinājumus, kā apmeklēt nodarbības, neiedragājot ģimenes budžetu.

Kā notiek darbs grupā?
Katrā grupā var būt savi noteikumi, bet obligāts būs konfidencialitātes princips - it viss, ko jūs grupā stāstīsiet un arī dzirdēsiet, paliks tikai starp grupas dalībniekiem - to ir aizliegts izpaust ārpus grupas. Visiem grupas dalībniekiem būs tiesības izteikties, taču jums to nespiedīs darīt, ja nevēlēsieties. Parasti nodarbības sākumā un beigās ir tās reizes, kad ikvienam lūdz kaut ko pateikt - sākumā varbūt par iepriekšējās reizes mājasdarbu (jā, parasti ir arī mājasdarbi, kas ļauj par grupā piedzīvoto un uzzināto padomāt arī nedēļas gaitā), bet beigās ir t.s. "atgriezeniskā saite", kad īsumā varat pastāstīt, ar kādām sajūtām iesiet prom, kas jums patika vai nepatika, kas lika padomāt, ko ieguvāt vai kā varbūt pietrūka konkrētajā nodarbībā. Vecāku apmācību un atbalsta grupas NAV terapeitiskās grupas, un dalībnieki parasti paši labi jūt, cik tālu ir gatavi atklāties citiem. Jo ciešāk saliedējas grupa, jo augstāks kļūst atklātības līmenis, bet no jums neviens neprasīs tādu informāciju, kādu nevēlēsieties sniegt.
Tipiski grupā ir 6-10 dalībnieki, skaits var būt mazliet lielāks vai mazāks, bet nevajadzētu būt vairāk par 12, sevišķi, ja ir viens vadītājs, lai visi varētu izteikties un vadītājs varētu paturēt atmiņā, kurš jau ir izteicies un kurš vienmēr klusē.
BEA un CAP grupās ir jācenšas apmeklēt visas nodarbības. Tas ir tās pašas grupas saliedētības labā - ja jūs bieži kavēsiet, grupai kļūsiet sveši, un reizēs, kad tomēr ieradīsieties, jutīsieties mazāk iederīgi. Jauni dalībnieki grupām var piebiedroties līdz 3. nodarbībai (ieskaitot). Pēc tam grupa turpina darbu tādā sastāvā, kāds ir sapulcināts. Vecāku grupas var apmeklēt kā mammas, tā tēti (arī abi kopā!), taču vecmāmiņām, auklēm vai pedagogiem jākomplektē atsevišķas grupas - ja vien vecmāmiņa nav tā persona, kas ir bērna vai pusaudža juridiskā aizbildne un ikdienā kaut kādu iemeslu dēļ pilda visas vecāka funkcijas.
BEA grupas ir domātas vecākiem, kuru bērniņi ir 1-7 gadus veci, proti, pirmsskolas vecumā, savukārt CAP mērķauditorija ir 12-16 gadu vecu pusaudžu vecāki (lai gan iespējami izņēmumi - ja bērni ir jaunāki vai vecāki, taču atbilst pusaudža vecumposma raksturojumam).
Gan BEA, gan CAP programmā ir desmit nodarbības, no kurām katra ilgst vidēji 2-3 stundas (tas var būt atkarīgs no grupas lieluma, specifikas, telpu pieejamības, vadītājiem u.c.)

Kādi tad ir ieguvumi no atbalsta grupu apmeklēšanas?
1. Jauna pieredze. Daudziem vecākiem, ar ko esmu strādājusi, tā ir bijusi pati pirmā šāda veida pieredze. Viņiem ir asociācijas ar filmās redzētām atbalsta grupām (visbiežāk ar anonīmo alkoholiķu grupām). Viņi var justies bikli, un sēdēšana aplī ar svešiem cilvēkiem tiešām var likties biedējoša. Gribu jūs iedrošināt. Grupas vadītāji ir īpaši apmācīti. Viņi jums neuzplīsies un jūs netincinās, ja negribēsiet izteikties. Turklāt lielais vairums grupas dalībnieku sākumā jutīsies līdzīgi. No savas pieredzes varu sacīt, ka dalībnieki, kuriem ir grūti sākumā apsēsties aplī, jau pēc pirmajām divdesmit minūtēm sajūtas drošāki. Vadītāji parasti jau pašā sākumā dalībniekiem izdala mapītes, kurās likt izdales materiālus, un tas ir sava veida vairogs, ko turēt klēpī un justies drošāk.
2. Zināšanas. Ar "Bērnu emocionālās audzināšanas" un "Ceļvedis, audzinot pusaudzi" saturu varat iepazīties, uzklikšķinot uz saitēm. Es pati gan kā mamma, gan kā skolas psiholoģe, gan kā grupu vadītāja augstu vērtēju apmācību programmas saturu. Tas man ir bieži noderējis. Mazo bērnu programmā ir vairāk konkrētu stratēģiju un tehniku, kā darboties ar pirmsskolas vecuma bērniem, bet skaidrs, ka pusaudžu vecāku grupās uzsvars ir nevis uz to, kā pusaudzi izklaidēt vai mācīt, bet drīzāk uz to, kā uzturēt pēc iespējas labākas attiecības, kā saprast savu pusaudzi un kāpēc viņš izturas tā vai citādi.
3. Praktiskas iemaņas. Jūs apgūsiet konkrētas metodes, kas jums palīdzēs saskarsmē ar saviem bērniem. Jūs tās izmēģināsiet grupā, pārrunāsiet ar citiem grupas biedriem, dzirdēsiet daudz noderīgu padomu arī no viņiem.
4. Iespēja padomāt par sevi. Ne tikai kā par mammu vai tēti, bet arī kā par savu vecāku bērnu un vienkārši kā par personību. Grupās, ko esmu vadījusi, vecāki neiztrūkstoši pie ieguvumiem min iespēju veltīt laiku sev, jo tas tiešām ir laiks, kad viņi ir varējuši paraudzīties uz savu dzīvi no malas un uz brīdi izkāpt no ikdienas. Ļoti bieži dalībnieki stāsta, ka tad, kad mainījusies viņu pašu attieksme un sakārtojušās pašu domas, uzlabojušās arī attiecības - ne tikai ar bērniem, bet arī otro pusīti, vecākiem un citiem apkārtējiem. Bieži vien tas, kā mēs izturamies un kā pret mums izturas grupā, atver acis uz to, kā notiek mūsu ikdienas dzīvē, un grupā to var vieglāk pamanīt. Ja mēs vienmēr nokavējam sākumu, tad kāpēc? Ja vienmēr atsakāmies no visa, ko mums piedāvā kafijas pauzes laikā - kāpēc? Ja izvairāmies aizstāvēt savu viedokli - kāpēc?
5. Atbalsts. Ir milzīgs atvieglojums uzzināt, ka arī citiem ir grūti. Studenti sesijas laikā cits citam jautā: "Vai tu jau nodevi darbu?" un jūtas atviegloti, atrodot kādu, kurš arī ir aizčammājies. Tievētājiem ir vieglāk turēties, zinot, ka vēl kāds cits pa svētkiem ar pārakmeņojušos seju atstumj piparkūku un rasola bļodas. Kāds, kurš ir izdevis nesamērīgu summu par mašīnas remontu, jutīs acumirklīgu emocionālu tuvību ar sarunu biedru, kam nupat gadījies ļoti līdzīgi. Tāpat arī grūtības ar bērnu audzināšanu vai pusaudžu izlēcieniem, kas mums likušies ārkārtēji, neticami un unikāli, šķiet daudz paciešamāki, uzzinot, ka citiem klājas līdzīgi.
6. Jauni paziņas. Kļūstot vecākiem, dažkārt šķiet, ka ir grūtāk iegūt jaunus draugus nekā agrāk. Nav vairs tik daudz laika, ko veltīt, lai izkoptu jaunu draudzību, turklāt - kur tad lai iepazīstas? Dažādi kursi un interešu klubiņi ir ļoti piemēroti paziņu loka paplašināšanai. Bieži vien grupu dalībnieki sev simpātiskos grupas biedrus uzmeklē sociālajos tīklos, dažkārt pat turpina satikties arī pēc grupas pastāvēšanas beigām. Nav datu par to, cik noturīgas ir šādas pazīšanās, bet tik un tā patīkami! Sevišķi jaunajiem vecākiem, kas var justies pavisam izolēti no ārpasaules, visu laiku ziedojot mazulim.
7. Iespēja paplašināt komforta zonu. Visās BEA un CAP nodarbībās līdztekus teorētiskajai daļai ir arī praktiski uzdevumi, kas biklākam, noslēgtākam cilvēkam var likties biedējoši, bet atcerieties, ka esat drošās rokās. Grupas vadītāju uzdevums ir jūs stiprināt, balstīt un iedrošināt. Ja jūs nevēlēsieties atklāt personīgu pieredzi, neviens no jums to ar stangām ārā nevilks, taču, ja sadūšosieties, varbūt sajutīsiet īpašu gandarījumu. Kāds, kuram patīk gari un plaši runāt, pārtraucot citus un aizpildot visu laiku, var atklāt, ka dažkārt arī paklusēšana un sava viedokļa paturēšana pie sevis sniedz lepnumu par savu savaldību. Var gadīties, ka uzdevums, kurš sākumā šķiet elementārs, izrādās ārkārtīgi grūts (tipiski - BEA nodarbībā par rotaļāšanos, kur ir jāmācās spēlēties bērna vadībā). Pēc tam ir īpašs prieks, kad esi ne vien apguvis jaunu iemaņu, bet arī pārkāpis sev un sapratis kaut ko būtisku.
8. Apliecība. Ja jūs vairs neesat mācību vai studiju procesā un arī darbavietā reti ir iespēja redzēt savu vārdu grezniem burtiem uz krāšņa papīra. Apliecība par apmācību beigšanu var kalpot par pamudinājumu pamēģināt vēl kaut ko!
9. Izdales materiāli. Gan BEA, gan CAP jūs saņemsiet rūpīgi sastādītus, zinātniskos pētījumos pamatotus materiālus, kas palīdzēs ne tikai nodarbībās, bet var noderēt arī, lai vēlāk iemestu aci.
10. Emocijas. Visbeidzot, es noteikti gribu minēt emocijas, kas neizbēgami radīsies, strādājot ar sevi. Dažkārt ir nodarbības, pēc kurām ir milzīga pacilātība, šķiet, var iet un kalnus gāzt. Gadās arī, ka ir smagi, jo kļūst skaidrs, ka nāksies pieņemt grūtus lēmumus vai nopietni ķerties pie problēmu risināšanas. Var gadīties arī apraudāties grupā vai pēc tās, bet bieži var arī izsmieties.

Man kā vadītājai vecāku atbalsta grupu vadīšana saistās gan ar lielu atbildību, gan arī milzīgu gandarījumu. Man ir bijušas brīnišķīgas grupas. Katrs dalībnieks man joprojām ir spilgtā atmiņā. Ir ļoti patīkami atcerēties kopā pavadīto laiku. Esmu iepazinusi fantastiskus cilvēkus, kuru drosme, atklātība un aizrautība mani iedvesmo. No sirds ceru, ka visiem klājas labi un ka kaut kas no grupā dzirdētā un apgūtā joprojām noder.
Pēdējā grupa, ko vadīju, bija nelielā ciematā, kur daļa dalībnieču jau bija pazīstamas savā starpā, un tomēr tas viņas neatturēja dalīties pieredzē un būt atklātām - lai gan daži sacīja, ka tas būs nopietns šķērslis grupas komplektēšanai.
Esmu ļoti pateicīga arī skolai, kurā strādāju, un jo īpaši skolas direktorei, kas bija ārkārtīgi pretimnākoša un atvēlēja gan telpas, gan traukus, gan citus palīgmateriālus CAP grupai. Esmu pateicīga nodibinājumam "Centrs Dardedze", kas ļoti palīdzēja gan apmācību procesā, gan vadot grupas. Īpašs paldies kolēģei, ar kuru vadīju savu pirmo grupu - tā bija neatsverama pieredze.

Man šķiet, atbalsta nekad nav par daudz. Latvijā atbalsta grupu apmeklēšana vēl nav kaut kas pašsaprotams. Tiem, kas mācās par grupu vadītājiem, nereti nav nemaz tik viegli nokomplektēt grupu ar vajadzīgo dalībnieku skaitu. Es jūs mudinu nebaidīties, nekautrēties un varbūt šajā gadā gūt jaunu pieredzi kādā apmācību, atbalsta vai terapeitiskajā grupā. Priecāšos arī par jūsu komentāriem ar savu pieredzi - kā jums ir gājis grupās vai kas jūs atturētu no darbošanās grupā.

otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Dienas prieki

Šodienas "trīs labas lietas":
1. Iesnas atkāpjas (lēni, bet tomēr);
2. ir apņēmība šodien (droši vien drīzāk šonakt, jo ir jau pēcpusdiena) pabeigt maģistra darba teorētisko daļu;
3. gāju uz skolu pa garāko ceļu un baudīju sniegu.



Atnācu mājās, ieraudzīju, ka viss pagalms, ko vīrs pirms dažām stundām bija tik rūpīgi notīrījis, lai varu iet ar puszābaciņiem, atkal ir pilnīgi aizsnidzis - vismaz 15 cm biezumā.
Valters pielaikoja vecos slēpju zābakus un aizgāja paslēpot, bet Ralfs ir sapūties un aizgājis gulēt. Nu nekas - šobrīd man ka tik miers, lai varu rakstīt savu rakstāmo.

pirmdiena, 2017. gada 2. janvāris

Puņķutapu prieki

Imunitāte ziņo, ka īsti labi nav bijis pēdējā laikā. Iesnas liek ilgoties pēc kaut kādas uzpariktes ar pamperu zem deguna vai tualetes papīra rulli virs galvas. Acis asaro tik briesmīgi, it kā nojaustu, ka visa šī nedēļa aizritēs pie maģistra darba (lūdzu, turiet īkšķus, man 13. janvārī jāaizstāv teorētiskā daļa!).

Paradoksālā kārtā paciešamāk kļūst tikai ārā. Tad nu ar vīru izgājām izmest nelielu loku ar suni. Pulkstenis rādīja pāri trijiem, un es vēl pacentos iemūžināt šīgada pirmo sniegu - lai gan laika prognozes ļauj izvirzīt pieņēmumu, ka šis sniegs varētu būt arī uz palikšanu.

Vietējos kapos mēs pabijām pirmoreiz, turklāt jau krietnā mijkrēslī. Kāds bija atstājis divas degošas kapu svecītes sarkanos trauciņos ar vāciņiem, un es varbūt būtu pafantazējusi, kas bijis šis cilvēks un kāpēc kūlies tik sniegotā pirmdienā uz kapiem, bet divatā jau nekāda klusā fantazēšana savā nodabā nesanāk.
Toties pa ceļam uz kapiem ieraudzījām siltumnīcu ar veselām trim pastkastēm un savu elektrības skapi. Varētu pafantazēt, ka tajā ir slepena eja uz kādu konspiratīvu alu, kas ved uz narkotiku laboratoriju, Hitlera Vilku midzeni vai pazemes rūķu alu (te, protams, iztēlē skan Grīga "Kalnu karaļa zāles" skaņas), un šī nudien ir īstā tēma, ko apcerēt divatā, brienot pa gurkstošu sniegu uz kapiem.



Atpakaļceļā sejā sitās sniegs, brilles aizsniga no ārpuses un aizsvīda no iekšpuses, un iestājās viens no tiem retajiem mūža mirkļiem, kad brilles tikpat labi varētu arī ņemt nost no puņķu avota un likt kabatā, un mazdrusciņ sāka gribēties būt mājās un dzert kaut ko siltu, nevis cīnīties ar slapjdraņķi vējā, bet jau pēc piecām minūtēm mēs bijām aizvējā, debesis bija pilnīgi satumsušas, un pārņēma idillisks prieks (kas faktiski jau arī bija gājiena mērķis, tāpēc šai vietā varētu likt punktu, bet manī mostas milzīgs vilinājums izstiept šo jau tā nesmalkjūtīgi garo rindkopu līdz īstenām Kristīnes Sabaļauskaites garo teikumu meistarības virsotnēm, bet nē, to es nedarīšu, un likšu šim teikumam punktu - ja vien tā nebūs izsaukuma zīme, jautājuma zīme vai kāda zīmīga daudzpunkte, jau pēc dažiem vārdiem, kam, protams, ir jāseko arī iekavām, jo pirms dažiem simtiem zīmju (ieskaitot atstarpes) es ieliku sākuma iekavas, un es nevaru atstāt šo tīksmīgi garo teikumu bez otrām iekavām).


Un, protams, Ričs. Fotogrāfijā, kur ar krāsām it nekas nav darīts - tādas tās bija dabā. (Ticiet man, kadrs ir izplūdis, jo brilles aizsvīdušas.)

Rīt jau būs labāk, iesnas pamazām pāries. Ir klāt ziema. Rīt varētu atmantot eglīti, sadalīt un uzklāt uz rozēm... Nu, redzēsim, kā būs.

svētdiena, 2017. gada 1. janvāris

Prieka pēc

I
Daudziem ir pazīstama sajūta, kad esi tik daudzās lomās, ka vairs īsti nezini, kāds un kas tu esi, kad nespēlē lomu citu cilvēku lugās un esi tu pats. Sievietes, kļūstot par mātēm, nereti uz vairākiem gadiem pakārto savu dzīvi lomai sava bērniņa lugā, un tā tam ir jābūt, mēs visi to saprotam. Tieši tāpat mēs kā darba devēji gribam, lai mūsu darbinieki, pildot darba pienākumus, aktīvi nododas profesionālās dzīves lomai. Mēs kā darba ņēmēji varam justies vainīgi, ja nespējam akūtu problēmu brīdī pilnībā nodoties darbinieka vai ģimenes locekļa lomai. Pašnodarbinātajiem bieži vien ir īpaši grūti sadalīt lomas, sevišķi tiem, kas strādā mājās. Var paiet gadi, kamēr iemācās nodalīt darbu no mājas dzīves, un var arī dzīvi nodzīvot, to neiemācoties. Arī mūsdienu studenti, sevišķi augstākajos izglītības līmeņos, sevišķi nepilna laika klātienē, sevišķi brieduma gados, atrauj laiku citām savām sociālajām lomām, lai nodotos studenta lomai, kas iespiežas arī citos lauciņos, atraujot laiku no citiem svarīgiem pienākumiem.
Bet to visu jūs jau zināt.
Es šobrīd savas lomas varētu tā nosacīti (pēc veltītā laika daudzuma) sadalīt šādi:
1. pašnodarbinātā (esmu tulkotāja un ar to pelnu iztiku ģimenei);
2. mamma un sieva (ir grūti nodalīt divas pirmās pozīcijas, jo strādāju mājās un teorētiski esmu "kopā ar ģimeni");
3. darba ņēmēja - esmu skolas psiholoģe aptuveni 12 stundas nedēļā;
4. studente - pavasarī iegūšu maģistra grādu klīniskajā psiholoģijā (šobrīd rakstu maģistra darbu, tāpēc šī loma nākamnedēļ gūs pārsvaru pār pilnīgi visām pārējām);
5. citas lomas atkarībā no konteksta - meita, māsa, atbalsta grupu vadītāja, supervīziju dalībniece, vecāku sapulču dalībniece, mājdzīvnieku aprūpētāja, uzņēmumu kliente, apmācību audzēkne utt.

Ja neuzmanās, šīs lomas ātri vien aizņem simtprocentīgi visu laiku, un mēs redzam cilvēku, kurš ir visur, skrien kā vāvere ritenī, bet nerūpējas par sevi (vai rūpējas formāli - apmeklē frizieri, zobārstu u.tml.), aizbildinoties ar laika trūkumu. Tāpēc es esmu izlēmusi, ka šo gadu es veltīšu, lai labāk iepazītu sevi pašu. Skan ļoti klišejiski, bet nav viegli saprast, kas tad esi tu pats, kad ir nolobītas visas ārējās kārtas. Kas tev patīk? Kas tev garšo? Ko tu gribi darīt? Kas sagādā prieku? Kas sadusmo? Kā satikt sevi, kā būt ar sevi kontaktā, kā neizvairīties no sevis, aizplānojot visu laiku ar "lomām"?

Viena no nodarbēm, kas man ļoti patīk, ir bloga rakstīšana, bet vairākus gadus esmu izvairījusies to darīt, baidoties atklāt pārāk daudz par sevi. Vārds "atklāt" šajā kontekstā ir dziļāks - gan atklāt citiem, gan atklāt pašai kā pētniecei. Nu es vairs nebaidos, ka man nebūs darba un ka mana patiesā daba cilvēkus varētu atgrūst, un nebaidos arī izzināt, kas es esmu laikā, kad neesmu māte, sieva un naudas pelnītāja.
Tāpēc šogad es ieviesīšu blogā iezīmi "prieka pēc" un apzināti meklēšu nodarbes, kas man sagādā prieku. Man pašai - nevis tāpēc, lai ar varu ieinteresētu savu melanholisko, introverto pusaudzi vai motivētu savu aktīvo, godkārīgo jaunāko dēlu, vai iekustinātu vīru, vai pārsteigtu apkārtējos.

II
Decembrī nejauši uzdūros "Wasgij" saliekamattēliem (tām pašām "puzlēm"). Karikatūrai līdzīgais zīmējums mani sākumā atturēja - man gribējās kaut ko smalku, elegantu, māksliniecisku, - taču es drīz tā aizrāvos, ka pieļauju - citus attēlus vairs vispār nekad negribēšu likt. Nebiju neko tādu darījusi kopš ļoti agras jaunības un pusaudža gadiem, jo kuram pieaugušajam gan ir laiks (un pietiekami liela, neaizkrauta virsma!) tik neauglīgām, nefunkcionālām nodarbēm? Tas ir, līdz brīdim, kad saprotam, ka funkcija ir tieši process, nevis rezultāts. Ka pati aizrautīgā sēdēšana pie tūkstoš maziem gabaliņiem ("lauzīšiem"), aizmirstot ikdienu un baudot atklājēja un darītāja prieku, var būt pietiekams iemesls to darīt.
Greiema Tompsona zīmējumi, kas sākumā likās karikatūriski un mazliet vulgāri, kļūst mīļi, kad konstatē, cik noderīgas ir daudzās smalkās līnijas, sīkie, smieklīgie ķiņķēziņi un krāsu pārejas un cik asprātīgs izrādās zīmējums, kad viss beidzot ir salikts.

(Attēls no http://www.wasgij.co.uk/the-artists/graham-thompson)

"Wasgij" atšķiras ar to, ka jāliek nevis attēls uz kastes, bet kaut kas cits. Es, piemēram, esmu jau sen konstatējusi, ka mana vājā vieta ir telpiski vizuālā domāšana, tāpēc ar nolūku esmu izvēlējusies divus attēlus no "Wasgij Original" sērijas - kur attēls jāliek no kāda bildē redzamā tēla skatpunkta. Man nākas domās apgriezt attēlu horizontāli otrādi un mēģināt pārstatīt visus, ko redzu no priekšas, pretējā secībā no aizmugures. Skaidrojums ir sarežģīts, jo pats process manā prātā ir sarežģīts. (Tiem, kuriem parkošanās atpakaļgaitā šķiet vieglāka par vieglu, tas droši vien būs nieks.) Man patīk nezināt, kas ir tas, ko es lieku kopā, vadoties tikai pēc krāsām, rakstiem, elementiem utt.
Pavisam ir pieci "Wasgij" veidi:
  • attēlu liek, vadoties no kāda personāža skatpunkta (Original);
  • liek to, kas šai pašā ainā gaidāms pēc īsa brīža (Mystery);
  • liek sendienu ainu mūsdienu skatījumā (Destiny);
  • liek to pašu vietu vai situāciju pagātnē (Back to);
  • liek ainu, kas izskatītos citādi, ja iztēlē mainītu kādu aspektu, piemēram, kā izskatītos aina ar autobusu un picēriju, ja nebūtu izgudrots ritenis (Imagine).
Un vēl man patīk, ka tā ir nodarbe, kurā ar mani iesaistās tikai mans jaunākais bērns, ar kuru man ir ciešs kontakts, ļoti tuvas un siltas attiecības, bet ar kuru es reti kaut ko daru pa īstam kopā. Dīvainā kārtā (bet varbūt tieši likumsakarīgi) mēs, ģimenes ekstravertākie, kustīgākie un nemierīgākie pārstāvji, varam stundām ilgi, līdz vēlai naktij sēdēt pie kaut kādiem kartonā izcirstiem gabaliņiem un būt kopā, apmainoties tādām frāzēm kā "o!", "ir!", "jā!", "baltu ar divām svītrām, baltu ar divām svītrām" un visādām neartikulētām variācijām. Tas uzlādē un sniedz gandarījumu, lai gan rezultāts ir tikpat bezjēdzīgs kā sniegavīrs pirms atkušņa. 


III
Es ilgi domāju, par ko varu te rakstīt un kādā stilā man vajadzētu rakstīt šai blogā, bet galu galā viss atduras pret to pašu - es gribu mēģināt un uzdrīkstēties kaut kur būt bez lomas. Nevis censties, lai ik ieraksts ir labi strukturēts, asprātīgs, izglītojošs vai manu profesionalitāti demonstrējošs, bet rakstīt to, ko man gribas uzrakstīt.
Neviens man par to nemaksā. Šī nav "Wasgij" reklāma. Es šeit nemedīju klientus savai topošajai privātpraksei. Ir liels atvieglojums to pateikt un tā arī domāt. Psihologs ir tikai vēl viena loma. Psihologs nav paraugs sabiedrībai, kā vajadzētu dzīvot. Tas nav burvis, kas zina visas atbildes. Tas ir sava amata profesionālis, kurš ir sagatavots būt līdzās un veicināt cilvēka darbu ar sevi pašu. Ejot pie ārsta, mēs negaidām, ka viņš dzīvo atbilstoši visiem veselīga dzīvesveida priekšrakstiem. Mēs neprasām, lai matemātikas skolotājai matemātika aizpilda visu dzīvi. Mums nav vajadzīgs, lai braukšanas instruktors mūs nemitīgi pamācītu sadzīvē un pats pa lauku ceļiem ar divriteni brauktu tikai ķiverē un ar tiesībām zobos. Tās ir lomas, nevis visa dzīve.
Šis nav psihologa profesionālais blogs, lai gan es daudz domāju rakstīt par psiholoģiju, jo tas man sagādā patiku. Šis ir par mani un to, kā es mācos sevi iepazīt un gūt prieku no dzīves. Pārējais gan jau nāks pats no sevis. Vai nenāks. Kā nu būs, tā būs.