sestdiena, 2017. gada 25. marts

Līderis, klauns vai izstumtais?


Parunāsim par sociometriju klasē! Lūk, dažos (pilnīgi izdomātos) piemēros kondensētas klases attiecību situācijas, ar kurām pie skolas psihologa vēršas skolēni, skolotāji un vecāki.
  • Manu bērnu klasē izstumj. Viņš katru rītu raud un negrib iet uz skolu. Kā jūs domājat, vai ir vērts mainīt skolu?
  • Aldis nemitīgi traucē stundu. Esmu viņu pārsēdinājusi tālāk no meitenēm, bet viņš visu laiku izdomā kaut kādas muļķības, klikšķina pildspalvu, krekšķina, sūta zīmītes. Vai varat parunāt ar viņu?
  • Vai Elīna vakar bija skolā? Vai kāds zina, vai Elīna vakar bija? Kad jūs pēdējoreiz redzējāt Elīnu?
  • Ja man būtu labāks telefons, es varētu draudzēties ar Maiju un Daci, bet viņas ar mani nedraudzēsies, kamēr es nebūšu pietiekami stilīga.
  • Es nezinu, vai esmu populārs. Man ir draugi, un neviens mani tā īpaši neienīst, bet es neteiktu, ka esmu populārs.
Attiecības klasē ir nozīmīgs skolas psihologa darba lauciņš. Bērni skolā pavada krietnu daļu ikdienas, un nereti tieši emocionālais klimats klasē un viņu pašu sociometriskā loma klasē nosaka, vai bērnam skolā patiks vai viņš ik mirkli tur jutīsies nelaimīgs.

Attīstības psihologi ir daudz pētījuši skolēnu savstarpējās attiecības grupā. Ir dažādas sociometriskas metodes, ar kurām skolu psihologi, sociālie pedagogi vai klases audzinātāji cenšas noskaidrot, kuri bērni klasē jūtas izstumti, kuri mēdz darīt pāri citiem un kuriem nepieciešams vairāk uzmanības. Visbiežāk izmantoto sociometriskās izpētes sistēmu 1988. gadā izstrādājuši Džons Koijs un Kenets Dodžs (Coie & Dodge), kuri pētījuši sociālās lomas klasē un to saistību ar skolēnu uzvedību. Sistēmas pamatā ir divi kritēriji - sociālā ietekme (tas, cik ļoti kāds izceļas vai paliek nepamanīts) un sociālās simpātijas (tas, cik ļoti kāds citiem patīk vai nepatīk). Apkopojot datus par kolektīvu, piemēram, klasi, var noteikt, cik ļoti katrs kolektīva loceklis citiem patīk un cik jūtama ir viņa klātbūtne kolektīvā.

Es īsi ieskicēšu katru no lomām, un es gribētu, lai jūs mazliet padomātu par savu kādreizējo (vai varbūt esošo) statusu klasē.

Saskaņā ar iepriekšminēto sociometriskā statusa modeli, klasē (vai faktiski jebkurā kolektīvā) ir piecas lomas.

1. Populārie bērni (popular). Popularitātei ir divi aspekti - simpātiskums un vara. Tas nozīmē, ka populārs var būt gan ļoti patīkams, draudzīgs, atsaucīgs bērns, gan arī augstprātīgs, valdonīgs, ietekmīgs bērns. Sociometrijā popularitāti nosaka tas, cik daudzi klasesbiedri ir norādījuši, ka viņiem šis konkrētais bērns patīk vai ka viņi gribētu ar viņu draudzēties. Populārie bērni saņem maz negatīvu balsojumu sociometrijas aptaujās, taču popularitātes raksturs mainās, bērniem augot. Sākumskolas klasēs populāri ir gudrie, apdāvinātie bērni, kuri patīk skolotājiem. Vecākās klasēs pieaugušo atzinība popularitāti drīzāk grauj, un svarīgāks kļūst vienaudžu viedoklis, tomēr populārie parasti izceļas ar labām pielāgošanās spējām un prot noturēt statusu, neizrādot vai notušējot dotības mācībās.
2. Atstumtie bērni (rejected). Lielākā daļa klases norāda, ka viņiem šis bērns nepatīk. Retumis ir pa kādam, kurš norāda, ka draudzējas vai gribētu draudzēties ar šādu bērnu, bet lielākoties viņiem nemaz nav draugu. Viņus mēdz izsmiet, viņi kļūst par mobinga upuriem. Viņu loma klasē ir visbēdīgākā, un lielākoties viņi neredz izeju. Viņi zina, ka sūdzēšanās pieaugušajiem situāciju parasti neuzlabo, tāpēc mācās norobežoties un ignorēt pāridarītājus. Statistiski vissliktākās izredzes ir, ja izstumtie bērni pēc dabas ir agresīvi vai ar vāju emociju kontroli, klasei viņi kļūst izdevīgi kā grēkāži vai kā uzjautrinoši, interesanti izsmiekla objekti, kuru vētrainās reakcijas ne tikai izklaidē, bet arī novērš skolotāju uzmanību no mācīšanas.
3. Neievērotie bērni (neglected). Sociometriskajās aptaujās šie bērni izceļas ar to, ka parādās maz. Ir maz gan pozitīvu, gan negatīvu balsojumu. Ja šāds bērns saslimst, citi nereti vispār nepamana, ka viņa nav skolā. Viņi varbūt pat sekmīgi iekļaujas, taču visu laiku darbojas it kā paralēli pārējiem. Citi viņus vāji pazīst un īpaši neliekas ne zinis, lai gan apzināti neignorē.
4. Uzkrītošie/skandalozie bērni (controversial). Šie bērni saņem daudz gan pozitīvu, gan negatīvu balsojumu. Par tādiem mēdz teikt, ka vienaldzīgo nav. Viņi ir tā saucamie "klases klauni". Viņi izklaidē klasi, izdomā vairāk vai mazāk nekaitīgas blēņas, nereti iekuļas vieglās nepatikšanās, bet lielākoties viņi nav tie, kuri nonāk policijas redzeslokā vai ļoti nopietni pārkāpj noteikumus. Viņu mērķis ir piesaistīt uzmanību. Ja klase nostājas viņu pusē - vēl jo labāk! Droši vien katrs skolotājs uzreiz spēs identificēt šos bērnus savā mācāmajā klasē. Tiklīdz raksti uz tāfeles un uzgriez klasei muguru, kāds sāk klusu svilpot, knikšķināt pildspalvu, klepot vai sist ar kāju pie zemes, pēc brīža jau piebiedrojas citi, bet pietiek tev pagriezties pret klasi, kad pēkšņi visi noklust un sāk pie sevis ķiķināt. Vienmēr ir kāds, kurš sāk šīs ākstības, un visai bieži tas ir viens un tas pats bērns. Klasē tipiski šāds ir tikai viens - tāpat kā karaļa āksts. Nevar izcelties ar trakulīgu, pārgalvīgu uzvedību, ja tā uzvedas visi apkārtējie.
5. Vidusmēra bērni (average).  Ja jūs, lasot šos aprakstus, neredzat sevi nevienā no lomām, tad droši vien bijāt vidusmērs. Lai gan nereti saviesīgās sarunās var rasties iespaids, ka telpā sapulcējušies tikai un vienīgi klašu līderi, statistika liecina, ka apmēram puse no visiem bērniem ietilpst tieši šajā kategorijā. Sociometrijas aptaujās par viņiem ir vidēji daudz pozitīvu un negatīvu balsojumu, uzkrītoša uzvedība tādiem drīzāk ir atsevišķi uzplaiksnījumi, nevis tipiska parādība. Lielākā daļa klases viņus ne ienīst, ne dievina. Viņiem ir daži draugi, kuri pamana, ja viņu nav skolā. 



Saskaņā ar Koija un Dodža 1983. gada pētījumu, kurš vēlāk atkārtots un dažādos citos aspektos vairākkārt pārbaudīts, tipiskais sadalījums parastās skolās ir apmēram šāds:
Populārie - 15-20%
Atstumtie - 15-20%
Neievērotie - 15-20%
Uzkrītošie - 5%
Vidusmērs - 35-50%.

Ko tas nozīmē mums kā vecākiem, skolu darbiniekiem, skolniekiem vai vienkārši sabiedrības locekļiem?

Tas pats Koijs sadarbībā ar Dženisu Kuperšmitu (Coie & Kupersmidt) 1983. gadā veikuši pētījumu, kuram vēlāk sekojuši vairāki citi, ar mērķi noskaidrot, cik cieši iesakņojušās ir mūsu sociometriskās lomas un vai tās mainās, ja mēs nomainām vidi. Pētnieki strādāja ar nelielām izlasēm, kurās iekļāva tipiskākos katras grupas pārstāvjus no dažādām klasēm vai bērnudārzu grupiņām. Vienaudži no piecām dažādām mācību iestādēm tika apvienoti grupās, kur bija viens populārais, viens izstumtais, viens neievērotais, viens skandalozais un viens vidusmēra bērns, kuri cits par citu neko nezināja. Reizi nedēļā viņi tikās laboratorijas apstākļos un stundu kopā spēlējās. Pirmajās divās nedēļās nekas nenotika, bet pēc trešās tikšanās reizes pētnieki konstatēja, ka katrā jaunizveidotajā grupā katrs no bērniem ir ieņēmis savu "ierasto" lomu, ar kuru ieradies pie svešajiem bērniem. 

Šis un līdzīgi pētījumi vedina domāt, ka sociometriskais statuss nav grupas uzspiests. Tas ir kaut kas, ko mēs paši ienesam grupā un kas gadu gaitā mainās visai mazā amplitūdā. Longitudināli pētījumi apliecina, ka arī sešus gadus pēc sākotnējās datu ievākšanas lielākā daļa bērnu joprojām pieder pie tās pašas kategorijas, savukārt pāriešana uz citu kategoriju nenotiek haotiski vai neprognozējami - kā daudzās Holivudas filmās, kur neglītais, izstumtais pīlēns pēkšņi kļūst populārs un sāk saieties ar futbola komandas kapteini, kamēr populārās daiļavas skaudībā griež zobus. Dzīvē tā nenotiek tikpat kā nekad, jo ir konkrēti psiholoģiski iemesli, kāpēc kāds bērns ir populārs, izstumts vai neievērots (par tiem - citā ierakstā). Lielākoties tas ir saistīts ar tā saucamo sociālo kompetenci un prasmi nolasīt grupas noskaņojumu, un, ja šī prasme ir vāji attīstīta, tad pat skaistākā izlaiduma kleita vai dārgākais telefons bērnu nepadarīs populāru. Tieši šī iemesla dēļ skolas mainīšana klasē valdošās attieksmes dēļ var nenest cerētos rezultātus. Gadījumos, kad bērna statuss klasē mainās, viņš lielākoties no "ekstrēmajām grupām" pāriet uz "vidusmēru". Ir gadījumi, kad populārie (sevišķi pārejas vecumā) kļūst par skandalozajiem/uzkrītošajiem vai otrādi, taču atstumtie nekļūst populāri - labākajā gadījumā viņi iekļaujas vidusmērā. Šai ziņā labākās izredzes ir neievērotajiem, kuri augšanas procesā vai apstākļu maiņas ietekmē var pāriet uz populāro, vidusmēra vai izstumto grupu (bet ne uz skandalozo grupu. Tomēr, ja jūsu bērns ir atstumts vai izaicinošs, visdrīzāk, stāvoklis neuzlabosies arī citā skolā.

Ko tas nozīmē mums kā pieaugušajiem, kuri sen jau skolu beiguši un domā, ka izstumtā vai neievērotā dienas sen palikušas aiz muguras? 
Izrādās, popularitāte mūs ietekmē joprojām. Tas, kā mums ir klājies skolā, var ietekmēt pat to, cik populāri ir mūsu bērni. Bet par to citreiz.

Šis ieraksts ir tapis vecāku atbalsta grupas diskusiju iespaidā, daļēji balstoties uz www.coursera.org kursa "Psychology of Popularity". 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru