pirmdiena, 2017. gada 5. jūnijs

Skrējiens

Šķiet, pusotru gadu esmu bijusi kā sapīta. Kā ievīkstījusies ļoti, ļoti ciešā kokonā. Neesmu gribējusi laukā rēgoties. Esmu taupījusi enerģiju - kam? Daudz kas ir licies ļoti grūti. Daudz kas tiešām ir bijis ļoti grūti.
Pēc divām nedēļām noslēgsies trīs pēdējie gadi manā dzīvē. Maģistra darbs ir nodots, eksāmeni nokārtoti, visas atzīmes izliktas. 19. jūnijā kļūšu par pilntiesīgu klīnisko psihologu. Ir iezīmējušies jauni plāni turpmākajām mācībām, turpmākajām gaitām. (Šobrīd, skolā strādājot, mani uzrunā smilšu terapija, jo tik daudziem maniem mazajiem klientiem ir grūti stāstīt, par to, kā viņi jūtas, grūti sakārtot domas un jūtas, un smilšu terapija ir ļoti palīdzoša brīžos, kad pietrūkst vārdu.)
Esmu arī pati savā terapijas procesā daudz atšķetinājusi, ļoti daudz sagrāvusi, saprotot, ka uz ļodzīgām sienām neko labu un stabilu virsū neuzbūvēsi. Joprojām daudz šaubos. Pat par tādām fundamentālām lietām - kas ir mīlestība un cik postoša tā var būt... kas ir līdzatkarība... kas ir kontrole, kas ir vara... Vairākus mēnešus par to domāju diendienā.
Tieši šobrīd ir vieglāk. Esmu sakārtojusi ēšanu, ir vairāk enerģijas. Esmu atsākusi skriet. Lēni, grūti, bet šodien pirmoreiz atkal sajutu to baudu, ko sniedz raits, mierīgs skrējiens pa mežu dienā, kad nav ne karsti, ne auksti, ne saule spīd acīs, ne vējš pūš. Pa ceļam redzēju lapsu, kas aizmuka no mana suņa, tad turpat tieši blakus sesku (zebieksti? caunu? tumši brūnu ar baltu krūtežu), vēl pēc simts metriem stārķi, tad vanagu, strazdus, gliemežus, ezi. Jo es skrienu pa mežu. Pa pēdējiem pieciem gadiem esmu tur skrējusi desmitiem reižu, varbūt pat simts, bet reti redzu dzīvniekus. Jo ir taču jāskrien. Tā, ka mugura slapja, sirds lec pa muti un ir ļoti grūti. Jo vajag taču skriet. Vajag ātri tievēt, ātri visu risināt, ātri pelnīt, ātri dzīvot, ātri mīlēt un nekādā, nekādā gadījumā nedrīkst dusmoties. Un ja nu sanāk sadusmoties, tad nekādā, nekādā gadījumā nedrīkst nevienam šīs dusmas izrādīt. Var klusītiņām izēst veselu kastīti ar vēja kūkām (ne ar vienu nedaloties, jo ir taču kauns vienatnē ēst vēja kūkas, tāpēc ir jāapēd visas, lai nav pierādījumu). Var gadu no gada pa drusciņai tēst no savas pašcieņas, no savas būtības nost. Lai beigās paliek tāds skaliņš, kas turas stāvus tikai tad, ja ir pret kaut ko atbalstīts, kaut kur iesprausts. Visas skaidiņas atdotas pa vienai vien. Nekam jau tās nav derīgas, nevienam tās nav vajadzīgas. Un tad, kad esi pusotru gadu tāds nīkulīgs, nespējīgs tinies kūniņā, tad pēkšņi pienāk viena tāda diena, kad izlem - nu viss. Vairs ilgāk kūniņā palikt nav iespējams, jo tad ir jānomirst. Jānosmok. Tas pat nav stāsts par krāšņu tauriņu, kas izlien no kūniņas. Tas ir stāsts par izlaušanos, atdalīšanos, drosmi paskatīties - kas tad es esmu bez tās kūniņas. Tas pats kāpurs, tai pašā zarā. Nekāds sienāzis tur nav izlīdis, kas uzreiz - aidā, maratonu lēks.
Bet saule spīd gaišāk, kad nav jāskatās caur biezo kokonu, un gaiss šķiet smaržīgs. Apkārt cilvēki ir nopļāvuši zāli, viss smaržo. Ceriņi zied. Gribas aurot, bet ļoti neērti, tāpēc tikai tā čukstus. Galu galā - ja nu kāds iet gar šo mežu? Ja nu kāds izdzird, kā kāpuri auro? Nē, nē, mēs tā čukstus. Un suns neaizmūk mājās un nepaliek caunas tvarstīt, suns arī atnāk līdzi, noskrien visus septiņus kilometrus un atgriežas mājās, un prasa cepumiņus.
Un atkal ir vakariņas, trauki, bērnu gulētejamais laiks, darbi, visi ikdienas pienākumi, kas jau tādam kāpuram pienākas. Bet arī apziņa, ka rīt - RĪT - kad visi darbi būs apdarīti, kad pārējie kvernēs katrs savā ierīcē un saule - ja spīdēs - tad ne acīs, atkal, atkal varēs iet skriet - pa pusei staigāt, jo kas nu tā par skriešanu, nevar taču pēc pusotra gada ņemt un tā joņot bez staigāšanas. Un viss liksies viegli, un nebūs ne auksti, ne karsti, un odi nespēs tikt līdzi, un kaut kur kādā meža taciņā varbūt pat uzradīsies dūša paklaigāt. Ne jau tā ilgi. Drusku pabļaustīties. Kaut kādu u-ū vai ē. Izliekoties, ka kādu sauc. Nu tā, lai plaušas drusciņ iztīrās un tās dusmas, tās drausmīgās, gadu gadiem, varbūt pat gadsimtiem krātās iztapīgas latviešu sievietes dusmas izkustas un kaut mazu stūrīti noveļas no sirds. Jo dusmoties nedrīkst. Un nedrīkst kliegt.
Bet skriet gan drīkst. Un pat vajag. Sirds un asinsvadu saslimšanu profilakse tak.