ceturtdiena, 2017. gada 23. novembris

Kā atslābt?

(Atrodi dzeni)

Šis rudens ir bijis grūts. Esmu piedzīvojusi smagu izdegšanu, ilgas stundas strādājot skolā par psiholoģi, vienlaikus mēģinot iekustināt procesus privātpraksē Ogrē, vadot vairākas atbalsta grupas un pieņemot klientus individuāli, un tam visam paralēli vēl pelnot lauvas tiesu iztikas ar tulkošanas darbiem. Saprotot, cik tālu esmu aizbraukusi ne vien ar pārslodzi, bet arī arvien pieaugošu vienaldzību pret sevi un pret dzīvi, es aizpildīju Beka depresijas aptauju, kas ir pirmais psihologa instruments, ja ir aizdomas depresiju. Konstatējot sev vidēji smagu depresiju ar miega un ēšanas traucējumiem apvienojumā ar enerģijas un intereses trūkumu, sapratu, ka nedrīkstu ielaist izdegšanas sekas un ka ir jāsāk rīkoties.

Tā nu es aizgāju no darba skolā, kur biju nostrādājusi gandrīz trīs gadus un ļoti daudz mācījusies. Šķiršanās process nebija viegls, jutu milzīgu vainas apziņu par aiziešanu (arī tā var būt izdegšanas un depresijas pazīme). Vēl gandrīz divus mēnešus mani vajāja murgi, smagi miega traucējumi un neremdināma tieksme ēst.

Pamazām iekustējās dzīve privātpraksē. Mans mērķis nav aizpildīt visu savu dienu no rīta līdz vakaram ar klientiem privātpraksē (lai gan daždien tā gadās). Esmu atklājusi sevī jaunu entuziasmu un dziļu mīlestību pret tulkošanu, kaut gan šogad apritēja divdesmit gadi, kopš strādāju par tulkotāju. Pārsteidzoši (bet varbūt arī likumsakarīgi) - kopš strādāju par psihologu, esmu atklājusi valodā jaunas emocionālas nianses, dziļāk izprotu filmu un grāmatu varoņu rīcību, iemeslus un izjūtas. Vienlaikus spēju arī daudz vieglāk distancēties, vērot ar zinātnisku interesi, nevis emocionāli iesaistīties.

Šodien man piezvanīja no izdevniecības, kam tulkoju bērnu grāmatiņas un žurnālus. Tur ir ārkārtīgi jauka vadītāja, ar kuru ir ļoti viegli veidot kontaktu. Viņa man jautāja, kā man iet, un pa ilgiem laikiem varēju pateikt, ka man iet patiešām labi. Pie sevis padomājot, sapratu, ka šobrīd es beidzot varu darīt tikai to, kas man patīk. Šis secinājums līdzi veda nepatīkamu atskārsmi, ka joprojām esmu kā vilciens uz Mordoru - turpinu dzīties uz priekšu pa drūmiem purviem, kur pat saule nespīd, lai gan mierīgi varētu iebraukt depo un pārkārtoties uz citām sliedēm. Rakstot šos vārdus, saprotu, ka tā ir ļoti spēcīga metafora, jo, pirms tieku uz labākām sliedēm, man tiešām jāapstājas depo un jāpārorientējas. Vairāk jāguļ, vairāk jākustas. Jāēd uzturvielām bagātāks, dabiskāks ēdiens. Vairāk laika jāpavada ārā, biežāk jāsazinās ar tuviem cilvēkiem, kuri paaugstina dzīvesprieku. Jāpadzīvojas pa šo metaforisko depo, jāsakārto māja, jāsakārto attiecības ar sevi. Jāizvērtē un jāizanalizē esošā situācija, nevis pa galvu pa kaklu jābēg tālāk, nenoskaidrojot, kas gaida nākamo sliežu galā.

Tieši šobrīd ir droši, mierīgi, stabili. Smadzenes vēl traucas nezin kur, trauksme negrib rimties, ir aizmirsies, ko nozīmē - atslābt, nomierināties.
Viss ir labi, Diāna. Viss ir kārtībā. Neviens tevi nedzen. Izbaudi.

1 komentārs:

  1. Es šad un tad aizdomājos par to, no kā es varētu atteikties, vairāk jau tas attiecas uz manu brīvo laiku. Bet ir arī tā, ka darbā ir tomēr jāstrādā vairāk nekā tikai oficiālās stundas. Un tad jau arī tas brīvais laiks sarūk.
    Aizvakar, braucot no darba mājās, neko nelasīju, bija beidzies internets telefonā. Un tad vienā brīdī rodas tāds stresiņš - kā es tagad neko nedaru. Bet braucu un skatījos melnajā tumsā pa logu. Arī to vajag - neko nedarīt.
    Ja izglītība un pedagogu darbs, šinī gadījumā psihologa darbs būtu atbilstoši novērtēts... Skolā psihologs ir ļoooti nepieciešams.

    AtbildētDzēst